— Talons ir? — sargpostenis apturēja Mūnu.
— Kas par talonu?
— Dušai.
— Es eju uz medicīnas daļu.
— Tas neko nenozīmē. Man pavēlēts ielaist tikai ar taloniem.
— Izsauciet dežurējošo virsnieku.
Par laimi, viņpus dzeloņžoga parādījās majors Melbričs.
— Ielaist! — viņš pavēlēja. — Vēlaties apskatīt, kā mēs dzīvojam? Vai arī esat atraduši šifru un tagad nākat pēc atalgojuma? — majors pasmīnēja.
— Gribētu aprunāties ar medicīnas daļas priekšnieku.
— Labi, iesim! — majors aicināja. Pēkšņi viņš pagriezās. No autofurgona, kas nobremzēja blakus, izlēca kareivji. Viņiem visiem bija tādi paši celuloīda kvadrāti ar vārdu un pakāpi kā majoram.
— Piebrauciet pie noliktavas un uzgaidiet, — majors pavēlēja. — Bez manis neizkraut!
— Grasāties nirt jūras dibenā pēc šifra? — Mūns vaicāja, ievērojis mašīnā kaut ko ūdenslīdēju tērpiem līdzīgu.
— Es personīgi uzskatu, ka tam nav nekādas jēgas. Bet ģenerālis grib katram gadījumam pārmeklēt sektoru 110 pludmales līdz vietai, kur nokrita lidotājs …
Viņi pagāja garām tepat zem klajām debesīm uzceltām dušas kabīnēm. Divdesmit vienādajās, pusatvērtajās kabīnēs mazgājās divdesmit cilvēku. Tie bija vairumā kareivji.
Mūna vērību saistīja divi cilvēki. Visi kareivji bija labi baroti — armijā uzturs ir teicams. Šie divi bija, bez šaubām, privātie. Pirmo Mūns pazina bez grūtībām. Tas bija dons Brito — pusmūža zemnieks, kura māju bija sadragājis reaktīvais motors. Otra seja arī likās pazīstama, bet atcerēties nekādi neizdevās. Liecinieku vidū šis cilvēks noteikti nebija, diez vai Mūns vispār bija to redzējis Panotarosā. Kalsnējs, ļoti garš, viņš stāvēja profilā pret Mūnu. Mūna ietrenētajai acij pietika acumirklīga skatiena, lai ievērotu gan ļenganos vaigus, gan nikno rūpību, ar kādu šis cilvēks berzēja īsi apgrieztos nagus.
— Ejam! Man jau tā maz laika, — majors Melbričs nepacietīgi sauca.
Mūns saprata, ka, piepūlēdams atmiņu, viņš neviļus bija apstājies.
Medicīnas daļa atradās teltīs un arī autobusos. Viena no mašīnām stāvēja mazliet iesānis. Bez logiem, atskaitot vadītāja kabīni, viscaur pienbaltā krāsā, bez sarkanā krusta vai citām sanitārām pazīmēm — tā atstāja neizskaidrojami baismu iespaidu.
— Apakšpulkvedi Brilten! — majors Melbričs skaļi sauca un tūdaļ atvadījās: — Atvainojiet, es steidzos.
— Jūs mani meklējat? — apakšpulkvedis vaicāja.
— Man vajadzīgs priekšnieks.
— Tas esmu es! Kā jūs sauc? … Misters Mūns? Dzirdēju par jums, pat lasīju. Nevaru iedomāties, kādi apstākļi jūs šurp atveduši.
— Gribēju uzzināt sīkāk par Šrīveru nāvi, — Mūns teica.
— Tad jūs neesat atradis īsto adresi.
— Bet policijas priekšnieks taču apgalvo, ka Šrīveri miruši te, jūsu medicīnas daļā.
— Mūsējā gan ne. Mēs ieradāmies Panotarosā tikai pagājušajā naktī. Nomainījām 67. motorizētās brigādes mediķus … Par Šrīveriem esmu dzirdējis … Stāsta, ka viņi saindējušies ar konserviem.
— Bet varbūt… — Mūns iesāka un domīgi apklusa. Tikai tagad viņš saprata, kāpēc autobusā novietota laboratorija. Ķīmiski saindētās šķembas patiešām eksistēja. Prāts bija tā aizņemts ar Šrīveru nāves un Gvendolīnas pazušanas mīklu, ka šo notikumu fons — gaisa katastrofa — brīžiem pilnīgi aizmirsās. Bet labs detektīvs neko nedrīkst aizmirst.
— Jūs gribējāt kaut ko teikt? — medicīnas daļas priekšnieks atgādināja.
— Ienāca prātā kāda hipotēze. Pieņemsim, ka Šrīveri tiešām saindējušies nejauši. Bet cēlonis tam bijuši nevis konservi, bet…
— Bet? — nepacietīgi atkārtoja apakšpulkvedis.
— Šķembas! — Mūns pavēstīja.
— Nekādā gadījumā! — apakšpulkvedis iesmējās.
— Kādēļ?
— Tas ir garš stāsts. Un jūs tāpat nekā nesajēdzat no medicīnas.
— Varbūt, — Mūns skaļi prātoja. — Ģenerālis Debldejs lika saprast, ka šķembas nav sevišķi bīstamas.
— Kas to teicis? Ģenerālis! Nu, protams, viņam taču tas jāzina! — Apakšpulkvedis pasmīnēja. — Bet runa nav par to. Jebkura saindēšanās var būt nelaimes gadījums. Taču Šrīveri nomiruši tai pašā dienā. Mediķim tas izsaka visu. Ar šķembām viņu nāvei nav ne mazākā sakara.
Autobusā iezvanījās tālrunis. Pamājis atvadoties Mūnam, medicīnas daļas priekšnieks devās turp.
— Piedodiet — vai gadījumā nezināt, uz kurieni pārvietoti jūsu priekšteči? — Mūns viņu aizkavēja.
— Nav ne jausmas. Kad ieradāmies, no viņiem vairs nebija ne vēsts. Griezieties pie majora Melbriča, viņš pārzina kadrus.
Majoru Mūns atrada pie noliktavas — pustumšas barakas, kur kareivji salika kaut kādas ierīces. Majors Melbričs stāvēja puspavērtajās durvīs ar muguru pret Mūnu un deva rīkojumus.
— Major! — Mūns ieklepojās, lai pievērstu sev uzmanību.
Majors Melbričs, aizcirtis durvis, strauji apsviedās.
— Lūdzu! — Intonācija lika saprast, ka viņš ļoti steidzas.
— Mani interesē 67. motorizētās brigādes medicīnas daļa.
— Kādā ziņā?
— Vai nepateiksiet, uz kurieni tā pārcelta?
— Ak tas jūs interesē? — majors noņēma cepuri un, sakārtojis jau tā nevainojami taisno celiņu, atkal uzlika. — Uz to pašu vietu, no kurienes tā bija ieradusies, — uz Kartagenu!
— Laikam man nāksies aizbraukt uz turieni, — Mūns piezīmēja.
— Jūs viņus tur vairs neatradīsiet. Viņi jau sen ceļā uz Seulu vai Okinavu, neatceros tieši, uz kurieni.
— Pamēģiniet atcerēties! — Mūns cieši ieskatījās savā sarunu biedrā. Cilvēks ar tik taisnu celiņu parasti var lepoties ne tikai ar stingru kārtību, bet arī ar labu atmiņu.