Kaut gan, ja ņem vērā gaisa katastrofu un īpaši slepenu ierīču nozušanu… Tādās reizēs viegli pazaudēt galvu.
— Šai gadījumā tas nav svarīgi, — majors Melbričs piemiedza aci. — Gan es, gan viņi paši skaidri apzinājās, uz kurieni brauc. Vjetnamā sanitārais personāls vajadzīgs kā ēst.
— Vai bija oficiāla pavēle? — Mūns apvaicājās.
— Viņiem to paziņos, kad transporta lidmašīna uzņems kursu uz Vjetnamu. Principā tas ir pareizi. Kāpēc priekšlaicīgi iedragāt morāli? Bet mūsu gudrinieki aizmirsts, ka cilvēkiem ir ausis. Kaprālis Smits, kuram štābā ir pazīstams kaprālis Džonss, reizēm labāk informēts par pašu ģenerāli.
Atceļā Mūnam nācās atkal paiet garām dušas kabīnēm. Mazgājās jau cita maiņa. Tā, kurā viņš pirmīt bija ieraudzījis kalsnējo, garo cilvēku ar savādi pazīstamo seju, bija tukša.
ATKAL BILS RIČIJS
Domās nogrimis, Mūns pagāja garām sargpostenim un spēji apstājās, jūras apžilbināts. Saule bija paguvusi pacelties zenītā. Jūra šķita milzīga, līdz pašai malai ar zaigojošu gaismu piepildīta tvertne. Iespaids bija spēcīgs, labu brīdi Mūns nekā cita neredzēja.
Pamazām viņš sāka izšķirt detaļas. Pēkšņi viena no tām piecēlās, norausa no šortiem smiltis un, pakalpīgi smaidot, tuvojās Mūnam.
— Atkal jūs? —- Mūns nespēja noslēpt neapmierinātību.
— Atvainojiet, ka aizkavējos, — Bils Ričijs izlikās nemanām. — Gribēju pastā apjautāties, vai uz mana vārda nav pienākusi korespondence, bet šie spānieši ir tik pļāpīgi! — vecais aktieris teatrāli nopūtās.
— Kā jums vispār izdevās uzzināt, kur es atrodos?
— Pavisam vienkārši. Apvaicājos garāmgājējiem. Dažu stundu laikā jūs esat kļuvis slavenība. Vai jūs saprotat, mister Mūn, ko tādam miestiņam kā Panotarosa nozīmē slavena detektīva ierašanās?
— Un ko tas nozīmē jums?
— Man? Attiecībā uz jums man nav nekādu savtīgu interešu. Ceru, ka varu būt jums noderīgs kā tulks…
Protams, ja jūs būtu ar mieru uzrakstīt detektīvscenāriju… Jūs varētu pieprasīt, lai galvenajai lomai uzaicina mani… — Bils Ričijs apklusa un apstājies pamāja kādam ar roku.
Mūns apgriezās un ieraudzīja vienu no lieciniekiem — donu Kamilo. Zvejnieks stāvēja motorlaivā, kas patlaban devās jūrā. Mūnam radās iespaids, ka kuģīša korpuss sastāv gandrīz vienīgi no aizdrīvētiem caurumiem. Pavicinājis roku, dons Kamilo ātri ienira kajītē — droši vien tam par iemeslu bija pēkšņi noslāpušais motors.
Dažas minūtes Mūns un viņa pavadonis klusuciezdami soļoja gar tūkšo krastu. Mūns tīšām nepārtrauca klusēšanu, jo gaidīja noteiktu jautājumu.
— Vai runājāt ar dakteri Enkarno? — aktieris beidzot iesāka, raudzīdamies Mūnā ar savām naivajām, nespodri zilajām acīm.
Šis šķietamais naivums uzjautrināja Mūnu. Viņš ne brīdi nešaubījās, ka Bilu Ričiju interesē viņa gājiens pie ārsta. Mazliet patirdījis to, Mūns nevērīgi izklāstīja gan savus novērojumus, gan no ārsta kaimiņienes saņemtās ziņas.
— Jūs teicāt — aizbraucis?! Tas nevar būt! — Bila Ričija acis kļuva gluži apaļas. Viņš tēloja meistarīgi.
— Kāpēc nevar būt?
— Cik atminos, dakteris Enkarno ne reizi neizbrauca no Panotarosas. Pat uz Malāgu pēc zālēm viņš sūtīja kādu citu.
— Kas par to? Šoreiz nolēma braukt pats.
— Un ja nu kaut kas atgadīsies? Viņš ir vienīgais ārsts ciematā! Pēdējā laikā viņš galvenokārt ārstēja tūristus … Vietējie zemnieki ne visai mīl ārstus. Uzskata, ka dvēseles aizlūgums izmaksā lētāk… Ārsts katru rītu atnāca uz viesnīcu. Tāds laipns, visiem sacīja, ka iedarbīgākās zāles esot labs vīns un jautrs smaids. No manis viņš nekad neņēma naudu.
— Vai dakteris Enkarno prata valodas?
— Tikai angļu… Dažus gadus viņš esot nodzīvojis Amerikā. Mēģināju viņu šad tad izprašņāt, bet dakteris negribēja stāstīt… Toreiz, kad ierunājās, bija tik ļoti piedzēries, ka ne velna nesapratu … Kaut kādas narkotikas… Viņu vai nu apcietinājuši, vai ari taisījušies…
— Vai viņš daudz dzēra?
— Tieši otrādi, ļoti maz. Bet reizēm viņam kaut kas uznāca. Jūs, paldies dievam, nezināt, kā tas ir, kad iekšā kaut kas kremt… — Bils Ričijs apklusa, tad ņēmās gausties: — Aizbraucis? Savādi! Un ja nu man pēkšņi būs sirdslēkme?
—- Vai kāds apciemoja Šrīverus pēc ievietošanas amerikāņu medicīnas daļā? — Mūns viņu pārtrauca.
Bils Ričijs neatbildēja. Viņš apstājās, it kā sagremodams savas domas. Nespodrās acis kļuva gaišākas, grumbas izgludinājās.
— Nu jā, medpunkts! Biju to pavisam aizmirsis, — viņš atsāka skaļi un priecīgi. — Tur ir labi ārsti! Un viņi noteikti palīdzēs tautietim … Vai jūs jau pusdienojāt?
Jautājumam bija tik maz sakara ar iepriekšējo, ka Mūns apstulba.
— Neesmu pat brokastojis. Vai varu jūs ielūgt? — viņš aicināja. Tagad Mūns bija ieinteresēts atrasties aktiera sabiedrībā. Lomas bija mainījušās. Agrāk vai vēlāk katrs izpļāpā savus noslēpumus.
— Paldies. Neesmu izsalcis… Bet labprāt pavadīšu jūs! Tas ir pavisam tuvu — dona Fernando krodziņš… Oriģināli ēdieni. Jums patiks.
Krodziņš atgādināja pagrabu. Vienā pusē atradās vīna mucas, otrā — gara lete. Pašlaik te sēdēja gandrīz visi tie vietējie, kurus Mūns bija saticis policijas komisariātā. Nebija nekādu šaubu, ka viņi iedzer uz amerikāņu apsolītās kompensācijas rēķina.
— Jums jānogaršo itin viss, — Ričijs šķita labā omā. — Viss! Nebaidieties, te nav tik sātīgu ēdienu kā pie mums. Tikai viegli uzkožamie.