— Labprāt! — Mūns pasmaidīja. — Bet tikai tad, ja piedalīsieties.
Ričijs pieklājības pēc sākumā atteicās, bet pēc tam, nolēmis, ka pietiekami izrādījis savu neatkarību, uzreiz pasūtīja lielā daudzumā daždažādus ēdienus. Saimnieks atnesa ap divdesmit šķīvju. Te bija banderilas — uz kociņiem uzspraustas šķiņķa, maizes un desas šķēles, kā arī ceturt- daļolas. Turku zirņi. Mazs iesms ar gaļu. Šķīvīši ar ceptām zivīm. Un lielā vairumā citi mikroskopiskās devās pasniegti ēdieni, kuru nosaukumus Ričijs pakāpeniski pavēstīja. Kā pēdējo viņš pasūtīja paelju. Krodziņa saimnieks saviebās, tomēr pasūtījumu pieņēma. Spriežot pēc grimases, Mūns sagaidīja marinētu vardi. Bet paelja izrādījās parasts cālis ar rīsiem un jūras gliemežiem.
Ričijs ēda pasvītroti lēni, pūlēdamies parādīt, ka tādas dzīres viņam gadās katru dienu. Noskalojis gabalu Man- čegas siera ar paša saimnieka izgudroto Andalūzijas vīnif maisījumu, viņš pēkšņi pacēla acis.
— Jūs vaicājāt, vai kāds apciemoja Šrīverus. Aizgāju, bet mani neielaida. Pat šo melnsvārci neielaida. Droši vien gribēja tos pirms nāves pievērst katoļticībai.
— Katoļticībai? — Mūns nesaprata.
— Kā tad! Vai tad neesat sapratis, kāpēc viņš luncinās ap Lellīti? Mani viņš i nedomā pataisīt par katoli. Viņam vajadzīgi iespaidīgi, bagāti cilvēki… Reiz izteicu viņam savas domas bez aplinkiem, kopš tā laika Lellīte uz mani nikna.
— Jāsecina, ka viņam rokās diezgan labas kārtis, — Mūns piezīmēja.
— Viņam ir ķēriens! — Bils Ričijs dusmīgi piekrita.
— Grib, lai Lellīte šķirtos no Mostrela un apprecētu savu oficiantu. Ramiross ir katolis. Melnsvārcis cer, ka aiz mīlestības pret Ramirosu Lellīte metīsies Romas pāvesta skavās.
— Un viņa? — Mūns jautāja, kavēdamies pie citām problēmām.
— Lellītei viss apnicis, viņai vajag kaut ko jaunu — jaunu mīļāko vai jaunu ticību. Kāpēc pārmaiņas pēc neiemīlēties pāvestā? Uz vienu dienu tas ir pat interesanti, — tukšā dūšā iedzertais vīns sāka jau iedarboties.
— Vai tad viņa vispār vēl ir spējīga kaut kam ticēt? Pieci gadi Holivudā padarītu par zaimotāju pašu Jēzu!
— Vai viņa šeit, Panotarosā, satikās ar kādu, atskaitot Ramirosu? — Kinoaktrises dēkas it nemaz neinteresēja Mūnu. Bet kāpēc Ričijs tik daudz runāja par viņu? Varbūt aiz tā kaut kas slēpjas?
— Vai domājat, ka viņa mani par velti cieta savā augstajā sabiedrībā? Nē, par to man bija jāpiegādā jauni draugi. Nesen te parādījās kāds amerikāņu žurnālists, ar to viņa ari gribēja uzsākt dēku. Bet nekas neiznāca. Viņš mani visu laiku izprašņāja par šo trako Gvendolīnu. Kā pavada laiku, vai bieži mēdz būt viena, kur izbrauc savā kadiljakā …
•— No kādas avīzes viņš bija?
— Spriežot pēc sejas, no kādas bandītu lapeles. Jūs jau zināt, kādi parasti ir mūsu žurnālisti — gangsteri, kas nogalina ar pildspalvu, — Ričijs arvien vairāk apreiba. — Vai domājat, ka es pats nogāju no skatuves? Tie bija Viņi, kas mani iznīcināja. Vispirms saslavēja līdz debesīm, bet vēlāk, kad debitēju skaņu filmā, rakstīja, ka man esot dikcija kā aizkautam sivēnam …
— Šis žurnālists vēl nav aizbraucis?
— Nezinu … Neesmu redzējis viņu jau dažas dienas. Viņš dzīvo pie marķīza … Lūk, viņš pats! Tiklīdz velnu piemin, viņš jau klāt!
Mūns pagriezās. Krodziņā bija ienācis gara auguma sirms vīrietis. Viņš neatgādināja ne žurnālistu, ne amerikāni, ne gangsteri. Drīzāk donu Kihotu, kas bruņu vietā nēsā šaurus, rūtainus svārkus un novalkātas, brūnas bikses. Ieraudzījis Mūnu un Ričiju, ienācējs devās tieši pie viņiem. Pirms Mūns paguva kaut ko apjēgt, viņš ieraudzīja pret sevi pavērstu revolvera stobru.
— Rokas augšā! — noteica pavēloša balss.
MARĶĪZA KASTELMARES HIPOTĒZĒ
— Marķīz, kad jūs beigsiet savus jokus?! — Ričijs dusmīgi norūca. — Jūs taču zināt, ka man ir slima sirds … Kā jūs mani pārbiedējāt! …
— Ar rotaļu pistoli! — marķīzs apmierināti smējās. — Tas ir amerikāņu detektīvromāna «Aizlūgums par bīskapu» pielikums. Tā ieroča tieša kopija, ar kuru bīskaps Dedloks nonāvēja savus pretiniekus … Senjor Ričij, iepazīstiniet mani!
— Manuprāt, jūs pats to lieliski izdarījāt, — Mūns pasmīnēja.
— Jūs domājat? Bet etiķete arī jāievēro … Ričij, lūdzu!
— Marķīzs Kast.elmare-i-Enusanče-i-Kasalakuna … Kā tur bija tālāk? — Ričijs, atriebdamies par izbīli, ņirgājās par marķīzu.
— Pietiek, tik un tā sajauksiet, — marķīzs atgaiņājās ar ironiski augstsirdīgu žestu. — Vārdu sakot, mans uzvārds sastāv no piecdesmit diviem balsieniem un dod pārskatu par visiem īpašumiem, kas jebkad piederējuši manai dzimtai. Ļoti bēdīgs uzvārds.
— Kāpēc bēdīgs?
— Tāpēc, ka ik reizi atceros, kas varētu man piederēt. Frankisti konfiscēja tēvam pēdējās greznuma atliekas, viņš bija republikānis, anarhosindikālists. Atlikusi tikai pils. Labi, ka tajā tikpat kā nav mēbeļu. Citādi žurkas būtu sagrauzušas. Viņas ir tik badīgas, ka nācās apsist bibliotēkas sienas ar skārdu.
— Marķīzam ir visbagātākā bandītisko grāmatu kolekcija pasaulē, — Ričijs piezīmēja. — Un visādi pielikumi. Piemēram, tā lielgabala kopija, ar kuru arhibīskaps Lai- velnsviņuparauj nošāva policijas inspektoru Idiotikusu.
— Senjor Ričij, jums ēšana nāk par ļaunu! — marķīzs izlikās sadusmots. — Paldies dievam, ka nedarāt to katru dienu, — viņš ieskatījās aktiera šķīvī. — Ko? Cālis paelja? Bet vēl tikai divpadsmit! Jūs, senjor Ričij, pietiekami ilgi dzīvojat pie mums, lai zinātu, ka īsts spānietis uzskata to gandrīz vai par dieva zaimošanu, — marķīzs saviebās tāpat kā pirmīt krodziņa saimnieks.