— Ko tas nozīmē? — Mūns vaicāja. Viņš īsti nesaprata, vai marķīzs joko vai runā nopietni.
— Te pieņemts ēst paelju tikai pēc deviņiem vakarā, — Ričijs paskaidroja. — Idiotiska tradīcija. Izvēloties ēdienu, šejienieši skatās nevis ēdienu kartē, bet modinātājā.
— Tradīcija, manuprāt, ir lieliska parādība. Kāpēc detektīvromānos policija atmasko noziedznieku tikai pēdējā lappusē, kaut viss ir skaidrs jau no pašas pirmās? Tradīcija. Piemēram, raugoties uz jums, senjor Mūn, tūlīt jūt, ka jūs jau visu esat uzminējis.
— Jūs zināt, kas es esmu? — Mūns mazliet pabrīnījās.
— Protams. Vai tad citādi būtu atļāvies teikt jums nevis «Sveiki», bet «Rokas augšā»… Jūs esat mans iecienītākais detektīvs!
— Spāņi, acīm redzot, neskopojas ar komplimentiem.
— Nu nē, kas tad es par spāni? Esmu kosmopolīts! Protu visas pamatvalodas, kurās iznāk kriminālromāni.
— Taisnība, — Ričijs atsaucās. Ignorēdams cāli, viņš vairāk pievērsās vīnam. — Šajās dienās marķīzs sāk mācīties ķīniešu valodu. Stāsta, tur iznācis satriecošs detektīvromāns «Priekšsēdētāja Mao izteicienu dziļa apgūšana palīdz noteikt noziedznieka personību».
— Dzeršana jums ir vēl kaitīgāka nekā ēšana, senjor Ričij, — atgaiņājās marķīzs un pievērsās Mūnam.
— Goda vārds! Jau sen sekoju jūsu spīdošajiem panākumiem. Manā bibliotēkā ir vesela kaudze izgriezumu par jums…
— Kas jums teica, ka esmu šeit?
— Kā detektīvs atrod noziedznieku? Ar loģikas palīdzību. Jūs tikāt redzēts kopā ar senjoru Ričiju. Ar to pilnīgi pietika, lai uzminētu, kurp viņš jūs aizvedīs.
— Marķīz, jūs kļūstat nekaunīgs! — Jo vairāk Ričijs iedzēra, jo niknāks kļuva.
— Neesmu vēl pietiekami ēdis un dzēris, lai atbildētu jums tādā pašā garā, — marķīzs samierinoši pajokoja.
— Tūlīt atgūšu zaudēto. Hei, don Fernando!
Starp viņu un krodziņa saimnieku iesākās dzīva saruna. Mūns nesaprata ne vārda, bet pēc izteiksmes un žestiem uztvēra jēgu. Sākumā marķīzs runāja pavēlnie- ciski, bet pamazām viņa balss ieguva lūdzošu intonāciju. Saimnieks turpretim iesāka runāt mierīgos toņos, gandrīz atvainodamies, bet nobeidza, draudīgi vicinot rokas.
— Beigusies mana paradīzes dzīve! — marķīzs pagriezās pret Mūnu un Ričiju. — Kāda nelaime dzīvot tādā mazā miestiņā. Cerēju, ka neviens, izņemot mani, nav vēl uzzinājis par senjora Šmita aizbraukšanu.
— Vai tam ir tik liela nozīme?
— Man — kolosāla! Dons Fernando ne tikai atteicās pabarot mani, bet pat uzdrošinājās pieprasīt no manis samaksu. Viņš saka, ka par to naudu, ko esmu noēdis uz nākamās viesnīcas «Marķīzs Kasteimare» rēķina, viņš varētu uzcelt debesskrāpi. Tipiski spāniska tieksme pārspīlēt.
— Varbūt es spēšu izlīdzēt? — Mūns pasmaidīja.
— Nav vērts, senjor Mūn! Tīrie nieki! Tad, lūk, senjor Mūn, man pietiek paskatīties uz jums, lai zinātu, ko domājat par Šrīveriem. Meitu — nolaupījuši, bet māti un dēlu — noindējuši.
Sarunādamies marķīzs nemanot pievilka sev klāt Ričija šķīvi un ņēmās kāri notiesāt cāli. Ričijs izvalbīja acis.
— Marķīz, jūs neprotat uzvesties!
— Es? Ak, tas taču jūsu cālis, — konstatēja marķīzs un mierīgi turpināja ēst.
— Mans. Bet tas nebūtu ļaunākais… Gribēju jums atgādināt, ka patlaban ir tikai divpadsmit.
— Pilnīgi iespējams! Bet, tā kā Panotarosā pašlaik uzturas tik daudz amerikāņu, nolēmu dzīvot pēc Ņujorkas laika, — un marķīzs, ticis galā ar cāli, pievilka sev divus šķīvjus ar jūras gliemjiem.
Kamēr marķīzs tos tiesāja, Mūns uzmanīgi viņu pētīja. Šerloka Holmsa svārki, gandrīz parodiska aizraušanās ar kriminālliteratūru, ņirgāšanās par savu nabadzību, gro- teskā sarunu maniere — vai tas viss bija īsts?
— Vai esat lasījuši Hemingveja «Piekto kolonu»? — Hemingveju Mūns atcerējās pēc nesenās sarunas ar pulkvedi.
— Jūs man vaicājat? — marķīzs uz mirkli pārtrauca grauzt gliemežus.
— Tieši jums.
— Kāpēc jūs to jautājat? Aha, uzminēju… Tur gudrs izlūks izliekas par žūpu un brunču mednieku. Bet, ticiet man, senjor Mūn, viņam nav nekādas līdzības ar mani.
— Jūs lieliski lasāt domas. Varbūt esat jau nopratis, ko vēl gribu jums vaicāt?
— Pagaidiet! — marķīzs paskatījās uz Ričiju, pēc tam uz Mūnu. — Liekas gan. Senjors Ričijs pastāstīja jums, ka pie manis dzīvojis jauns cilvēks, kas interesējies par senjoritu Gvendolīnu. Un jūs tūlīt nolēmāt, ka viņš to nolaupījis ar manu palīdzību.
— Sakiet — vai viņš tiešām bija žurnālists?
— Senjors Brauns apgalvoja, ka nodarbojoties ar oke- anoloģiju. Mani viņš, starp citu, arī izprašņāja par Gvendolīnu. Ieteicu viņam no tās turēties pēc iespējas tālāk. Atskaitot šo punktu, viņš šķita tīri prātīgs puisis.
— Kas jums liek tā domāt?
— Kaut vai tas, ka viņš nav aizrāvies ar marķīza Kastelmares dzimtas apslēpto bagātību meklēšanu. Piedāvāju katram uzmeklēt šos dārgumus, protams, par piemērotu atlīdzību. Šrīveri, piemēram, izmeklējās Melnajā alā krustām šķērsām. Pat senjors Ričijs nav spējis turēties pretī šim kārdinājumam.
— Marķīz, jūs neesat džentlmenis! — Ričijs ierēcās.
— Kāpēc tā? No jums es taču neņēmu naudu!
Mūns izvilka no kabatas fotogrāfijas, kur bija redzami Roda Gaetano rokaspuiši.
— Vai starp tiem gadījumā nav jūsu apakšīrnieks? — Mūns cieši novēroja marķīzu.
— Nē! — Marķīzs izklaidīgi norūca. Viņš domāja vai izlikās domājam par kaut ko citu. — Senjors Brauns izskatās pavisam citāds. Gaiši mati, acenes, tumši brūnas acis.