— Marķīz, jūs melojat! — Ričijs pamodās no snaudas.
— Es?
— Ja, jūs! Viņam ir pelekas acis.
— Jūs esat piedzēries, senjor Ričij! Viņam ir tumšas acis, gandrīz kā īstam spānietim.
— Nav vērts strīdēties! — Mūns pārtrauca. — Kad satikšu misteru Braunu, pateikšu, kurš no jums kļūdījies un kāpēc.
Ričijs neatbildēja. Viņš jau atkal snauda. Toties marķīzs izaicinošā balsī jautāja:
— Turpināt attīstīt savu hipotēzi? Tā ir aplama. Un bez tam vēl nav zināms, vai sagaidīsiet senjoru Braunu. Viņš aizbrauca.
— Kad un uz kurieni?
— Dienu pirms gaisa katastrofas. Kas attiecas uz «kurp», tad neesmu tik ziņkārīgs kā jūs. Pajautāsiet pats, ja vien pietiks pacietības sagaidīt.
— Vai viņš solījās atgriezties?
— Nē. Bet, tā kā viņš atstājis mantas, tad…
— Lieliski. Jums, cerams, nebūs iebildumu, ja apskatīšu tās. Aizkāpsim!
— Cerat atrast kādu pavedienu, nejauši aizmirstu vēstuli, kurā noziedznieks atklāj savus nodomus? Lūdzu! Atnāciet rīt. Šodien esmu pārāk aizņemts.
— Ar ko? — Mūns dzēlīgi vaicāja.
— Iespējams, iznīcināšu pēdas. Bet, ja šie paskaidrojumi jūs neapmierina, varat pieprasīt no pulkveža Ba- rohas-i-Pinosa kratīšanas orderi. Manas pils vārti likuma pārstāvjiem allaž atvērti!
— Pieņemsim, ka jūsu paskaidrojumi mani apmierina. Jo vairāk tāpēc, ka misters Brauns, cik zināms, rīkojies Rodrigo Gaetano uzdevumā. Jūs taču nepazīstat tādu?
— Nē, lai gan būtu priecīgs iepazīties.
— Bet man stāstīja, ka jūs jau esot tikušies.
— Kas?
— Viesnīcas šveicars.
— Es palielījos … Ir taču patīkami būt pazīstamam ar gangsteru karali, — marķīzs izskatījās vai arī izlikās apjucis. Bet tas turpinājās tikai īsu brīdi. Atstūmis šķīvjus,
viņš piecēlās. — Uz drīzu redzēšanos! — viņš sacīja parastajā ironiski nekaunīgajā tonī. — Starp citu, — paspēris pāris soļu, marķīzs pagriezās, — ceru, ka esat lasījis Brenta Frīmena romānu «Inde izmeklētiem viesiem»? Man liekas, ka šajā gadījumā noziedznieks rīkojies pēc šīs grāmatas receptes.
— Un tā būtu? — Mūns vaicāja, domādams par to, ka marķīzs kopš Brauna pieminēšanas vairs nebija pieskāries ēdienam.
— Gvendolīna noindējusi savu māti un brāli un pēc tam laidusies lapās!
— No kura pirksta esat šo hipotēzi izzīdis? — Mūns pasmīnēja.
— No tā paša, no kura jūs savējo.
Un marķīzs devās taisnā ceļā pie vietējiem iedzīvotājiem, kas jau krietni līgojās uz saviem ķebļiem. Viņš soļoja kā cilvēks ar noteiktu mērķi. Pasaucis sāņus vienu no zemniekiem, viņš apsēdās ar to visattālākajā stūrī. Marķīza sarunu biedrs, dons Brito, bija tas pats vīrs, kura māju sadragāja reaktīvais motors.
Mūns bija jau samaksājis, tomēr projām iet vilcinājās. Ričijs, atbalstījis galvu pret leti, paklusām krāca. Pat dzērumā viņš pūlējās saglabāt cienīgu izskatu. Mūns ar grūtībām viņu pamodināja.
— Kas noticis? Kur es atrodos? — Ričijs sākumā nepazina Mūnu. — Ak, tas esat jūs, mister Mūn! Ar ko varu pakalpot?
— Pajautājiet saimniekam, kas viņam zināms par cilvēku, ar kuru runā marķīzs.
Saņemtā informācija puslīdz apmierināja Mūnu. Klīda baumas, ka dons Brito esot marķīza pusbrālis, marķīza tēva ārlaulības dels.
Ieraudzījis, ka runātāji piecēlušies, Mūns arī pagriezās uz iešanu.
— Jūs sacījāt, ka esmu izzīdis savu hipotēzi no pirksta .. . — marķīzs negaidot pienāca. — Apmēram pirms nedēļas Gvendolīna paņēma no manis tieši šo grāmatu.
— «Indi izmeklētiem viesiem»? Jūs uzskatāt, ka viņa to izmantojusi kā rokasgrāmatu? — Mūns atklāti ņirgājās.
— Šai gramatai ir pielikums — flakons ar zilskabi, ko varone izmantoja radinieku noindēšanai. Šoreiz, protams, tajā bija nekaitīga mandeļu esence.
— Un kas par to?
— Šos rekvizītus es glabāju bibliotēkā slepenā skapītī. Kad Gvendolīna atnāca pēc grāmatas, atstāju viņu vienu, bet nākamajā dienā jDamanīju, ka flakons pazudis.
— Bet tajā taču bija mandeļu esence.
— Jā. Bet es, būdams detektīvs amatieris, sev jautaju: «Kāpēc viņa tādā gadījumā nozagusi flakonu?» Iespējama tikai viena atbilde: «Tāpēc, ka nav zinājusi tā īsto saturu.» Neaizmirstiet, ka mandeļu esence un zilskābe smaržo vienādi!
MANDEĻU SMARŽA
Centrālais laukums, tik dzīvs no rīta, tagad bija pamests. Tradicionālās spāņu sjestas laiks. Spriežot pēc tā, ka cāli drīkstēja iebaudīt tikai vakaros, vietējie iedzīvotāji stingri ievēroja tradīcijas. Ar tām nerēķinājās vienīgi ārzemnieki. No šejienes Mūns varēja saskatīt tālo kalna nogāzi, uz kuras joprojām mudžēt mudžēja kareivji.
Nokļuvis līdz viesnīcai, Mūns to pamatīgi nopētīja. Celtnes apakšējā stāvā logu vispār nebija. Sākot ar otro, viesnīca «Holivuda» sastāvēja gandrīz vienīgi no stikla ar balkonu ķekariem, kas nokarājās tieši virs jūras. Mazliet nostāk atradās liela vienstāva garāža, domāta aptuveni divdesmit mašīnām.
Viesnīcas vestibilā, atskaitot šveicaru, neviena nebija. Viņš nupat pabeidza pieticīgu maltīti, kurā ietilpa pus- pudele vislētākā vīna un sojas eļļā cepti zirņi ar sīpoliem.
Pamanījis, ka Mūns osta gaisu, dons Benitess atvainodamies teica:
— Agrāk cepa ar olīvu eļļu. Tagad tā vairs nav pa kabatai. Vedam uz ārzemēm, bet paši pērkam amerikāņu sojas. Paldies dievam, ka viņi vēl nav izgudrojuši sojas vīnu … Ak, piedodiet, senjor! Negribēju jūs aizvainot. Ir ari ļoti simpātiski amerikāņi… Piemēram, Šrīveri… Allaž deva man dzeramnaudu… Es, protams, atteicos, — ko viņi nodomās par mums, spāņiem.