— Tur nav nekā ļauna, pie mums visi ņem …
— Pie jums varbūt. Bet mēs esam ļoti nabadzīga, ļoti godīga un ļoti lepna tauta. Tāds puika kā Pedro var to atļauties. Īstenībā tā ir viņa vienīgā peļņa. Bet, ja ņemšu es, — mani vairs necienīs … Pie jums viss ir citādi. Piemēram, senjorita Gvendolīna bieži vien kliedza uz savu māti… Pieklājīgā spāņu ģimenē tas nebūtu iespējams.
— Kāpēc viņa kliedza?
— Visādu nieku dēļ. Ļoti untumaina jaunkundze. Visvairāk tāpēc, ka senjora nedeva tik daudz naudas, cik meita pieprasīja savām iegribām. Iedomājieties, viņa gribēja nopirkt šo viesnīcu!
— Kāpēc?
— Lai izmestu senjoru Rodžeru ar visiem čemodāniem un Ramirosu piedevām uz ielas. Viņa to ienīda. Vienreiz speciāli iekļuva naktī viņa istabā caur balkonu.
— Par šo gadījumu tiku dzirdējis.
— Senjors Ramiross apgalvo, ka senjorita Gvendolīna gribējusi viņu pabiedēt. Senjora Rodžera droši vien iedomājas kādu mīlas intrigu… Bet es zinu patiesību. Gvendolīna darīja to, lai izraisītu greizsirdību un saniknotu senjoru Rodžeru.
— Un kā Rodžera izturējās pret Gvendolīnu?
— Uz mata tāpat. Reizēm man šķita, ka abas tūdaļ ieklups viena otrai matos … Kad atgriezīsies senjorita Gvendolīna, jūs pats redzēsiet, kas tas par velnēnu.
— Atgriezīsies? — Mūns sarauca uzacis.
— Es par to nešaubos. Viņa jau agrāk mēdza pazust uz ilgāku laiku. Starp citu, neesmu pārliecināts, vai senjorita Gvendolīna tiešām aizbraukusi uz Malāgu … Viņa kādam izteikusies, ka braukšot uz citu vietu.
— Uz kurieni?
— Pedro lāgā neatceras.
— Tas pats Pedro, kas nesa manu čemodānu?
— Jā. Viņš stāsta, ka esot noklausījies šo sarunu. Reizēm viņš gan melš. Ne jau aiz ļauna prāta, vienkārši tāpat, lai izklausītos interesantāk.
— Vienalga! — Mūnu sāka kratīt kaut kas drudzim līdzīgs. — Man nekavējoties ar Pedro jārunā. Vai jūs gadījumā nezināt, kur viņu var atrast?
— Jūs runājat par Pedro? — dons Benitess nez kādēļ pabrīnījās. — Viņš taču gaida jūsu istabā. Visu laiku nav nekur izgājis!
Tā tas tiešām bija. Atvēris 13. istabas durvis, Mūns ieraudzīja savu ceļa somu. Uz tās sēdēja Pedro un, spriežot pēc noslīgušās pinkainās galvas, gulēja.
Bet ne jau tas lika Mūnam sastingt kā sālsstabam. Gaisā bija samanāma vāja, taču pietiekami izteikta mandeļu smarža — smarža, kas piemīt gan briesmīgajai zil- skābei, gan nevainīgajai mandeļu esencei. Droši vien Mūns bija iekliedzies, jo Pedro acumirklī pamodās.
— Kas jums kaiš, senjor? — uzlēcis kājās, zēns apjucis skatījās Mūna zaļganajā sejā. — Ja jūtaties nevesels, aizskriešu pēc daktera Enkarno! — Viņš mudīgi metās uz durvīm, droši vien klusībā aplēsdams, cik dzeramnaudas par to saņems.
— Nav vajadzīgs! — Mūns viņu apstādināja. — Pie tam dakteris aizbraucis.
— Zinu, vakar palīdzēju viņam aiznest čemodānu līdz autobusam. Varbūt viņš jau atgriezies.
— Vai tu runāji ar viņu?
— Protams! Vaicāju, uz kurieni. Dakteris taču parasti nekur nebrauc, pat uz Malāgu ne!
— Un ko viņš tev atbildēja?
— Lai labāk nebāžot savu degunu, kur nevajag … Vēl noburkšķēja: «Muti ciet, ja negribi iekulties nepatikšanās!»
— Interesanti! Vai gribi būt mans palīgs?
— Un kas jūs tāds esat?
— Vai tad šveicars tev neteica? Esmu detektīvs, cilvēks, kas ķer noziedzniekus.
— Policists? Pie mums policijā dienē tikai fašisti.
— Esmu privātdetektīvs.
— Kaut kas Šerlokam Holmsam līdzīgs?
— Vai tu lasīji par viņu?
— Es neprotu lasīt, — Pedro pakratīja galvu. — Man pastāstīja marķīzs Kastelmare. Viņš ir labs, ļauj pat parotaļāties ar pistoli.
— Ar rotaļu pistoli?
— Kam man tāda vajadzīga! — Pedro nicīgi atmeta ar roku. — Ar īstu! Pat atļāva to pielādēt.
Mūns uzmanīgi paskatījās zēnā. Dons Benitess bija brīdinājis, ka viņš reizēm mīlot fantazēt. Bet pat tādā gadījumā no viņa var iegūt vērtīgu informāciju. Bērniem pa
rasti nepievērš uzmanību, no tiem nebīstas, turklāt bērni bieži pamana to, kas paiet secen pieaugušajiem.
— Tātad tu esi ar mieru būt mans palīgs? — Mūns pabužināja zēna izpūrušos matus.
— Un kas man jādara?
— Jāatbild uz jautājumiem. Šveicars man teica …
— Dons Benitess? Starp citu, viņš ir mans tēvocis. Arī labs cilvēks …
— Viņš saka — tu esot dzirdējis, ka mis Šrīvera nemaz neesot taisījusies braukt uz Malāgu.
— Taisnība. Es nupat biju iznācis no mūsu alas. Redzu: uz ceļa stāv senjoritas automobilis. Tāds skaists, sarkans. Gribēju jau nospiest tauri. Bet te sadzirdēju viņas balsi. Viņa stāvēja aiz klints un ar kādu sarunājās.
— Ko viņa teica?
— īsti neatceros. Sapratu, ka viņa taisās braukt uz… Nosaukums visu laiku mēles galā, bet atcerēties nekādi nevaru … Jā, un pirms tam viņa iedeva vīrietim naudu. Es dzirdēju, kā viņš to pārskaitīja un pēc tam jautāja: «Vai tas ir viss?» Viņa atbildēja: «Vairāk man nav.»
— Vai tev nelikās, ka senjorita atdod to pret pašas gribu?
— Protams! … Man zem kājām iečirkstējās akmens. Tad vīrietis kļuva tramīgs. Viņam rokā bija revolveris. Bet mani viņš nepaguva ieraudzīt.
— Tu neizgudro?
— Pavaicājiet krusttēvam Benitesam, es nekad neizgudroju!
— Vai tu toreiz neizbijies?
— It nemaz! Tikai nadzīgi ielīdu atpakaļ alā un vairāk nerādījos. Vēlāk dzirdēju, kā iedarbina motoru. Kad atkal paskatījos, mašīnas vairs nebija.
— Vai redzēji to vīrieti?
— Pazinu viņu pēc balss. Tas bija senjors Brauns, tas pats, kas dzīvo pie marķīza.
— Tu nemelo?
— Zvēru pie svētā Hironīma!