— Kādi ķirši? — Pedro kulinārā pļāpāšana Mūnam likās neizprotama.
— Pateicoties tiem, beidzot atcerējos! Ķirsi spāņu valodā sauc «čerizo». Bet vieta, uz kurieni brauca Gvendolīna, — Puente Alčezerilo. Tas ir uz Malāgas pusi.
— Paldies! Tu esi pirmšķirīgs palīgs! — Mūns izņēma no maka naudas zīmi.
Pedro bez kādām ceremonijām paķēra banknoti un zibenīgi aizskrēja. Acīm redzot, remdināt izsalkumu, ko bija sakāpinājusi ilgā ēdienu uzskaitīšana.
Mūns palika vienatnē ar uzmācīgo smaržu. Bija tikai trīs iespējas. Vai nu marķīzs izdomājis stāstu par flakonu un, uzzinājis no šveicara, ka Mūns vēl nav bijis savā istabā, atnācis zēna prombūtnē izlaistīt šķidrumu, vaifarī Gvendolīna tiešām nozagusi pudelīti, lai piejauktu tās saturu mandeļu tortei. Bet tādā gadījumā Šrīveri būtu vēl dzīvi — no mandeļu esences nemirst. Tātad palika vēl trešā iespēja: uzminējis Gvendolīnas nodomus, marķīzs apmainījis flakona saturu. Nav arī izslēgts, ka marķīza stāsts satur gan patiesību, gan melus: Gvendolīna neko nav ņēmusi slepus, bet palūgusi zilskābi marķīzam.
KOKTEILIS «MANHETENAS PROJEKTS»
Kokteilis saucās «Manhetenas projekts». Jau pēc pirmās glāzītes Mūns pārliecinājās, ka nosaukums atbilst saturam. Pēc savas iedarbības dzēriens pārspēja pat pirmo atombumbu, pie kuras radīšanas strādājuši ievērojami kodolfiziķi, ko Losalamosā bija pulcinājis Manhetenas projekts.
Majors Melbričs, kam tika uzticēta kokteiļu sajaukšana, pats nekā nedzēra, Rozita Bairda izlikās, ka dzer, bet ģenerālis Debldejs lielāko tiesu uzkoda. Vienīgi Mūns nodarbojās ar to, ar ko pieņemts nodarboties kokteiļu vakarā. No centrālā laukuma pa atvērto logu lauzās iekšā pūļa čalas, spāņu frāzes jaucās kopā ar angļu valodu. Retumis tām pievienojās pa atsevišķam franču vai vācu vārdam. Līdz Mūna ausīm nonāca vienīgi paisumam līdzīga šalkoņa.
Majors Melbričs nolika viņa priekšā trešo glāzi. Mūns izdzēra un tikko neaizrijās.
— Nu, kā jums patīk? — ģenerālis pasmaidīja.
— Tāda sajūta, it kā es būtu norijis puslitru spirta, kam piejaukts kilograms Kaijenas piparu.
— Es nupat runāju par Rozitu, — ģenerālis pasmaidīja. — Paskatieties uz viņu! Sidraba mākonis virs baltas klints! Nav ko sarkt, leitnanti Sava oficiālā stāvokļa dēļ esmu spiests parādīt uzmanību mis Rodžerai.. . Jaunkundze viņa gan ir tikai uz reklāmas afišām. Īstenībā varam runāt par misis Mostrelu. Mis ir, tā sakot, viņas militārā pakāpe. Viņa taču arī ir kaut kas ģenerālim līdzīgs. Arī viņai ir savi noslēpumi, kaut tikai kosmētiski … Un savs adjutants, tiesa, ne tik uzticams kā manējais …
Majors Melbričs novērsās. Ģenerāļa joks, acīm redzot, nebija viņa gaumē.
— Varbūt tomēr iemīlēties jūsos, leitnant? — ģenerālis pamirkšķināja.
— Jūs esat pārāk daudz dzēris, ģenerāli! — Rozita atturīgi pasmaidīja. — Mis Rodžera man to nepiedotu.
— Nepārspīlējiet! Pirmkārt, esmu izdzēris tikai pusotras glāzes, otrkārt, mūsu apburošajai Evelīnai esmu vajadzīgs vienīgi popularitātes dēļ. Viņa līdz ausīm iemīlējusies savā Ramirosā, viņš to dievina vēl vairāk.
— Jums tā liekas? — Rozitas melnās acis uzzibsnīja, toties balss palika gluži bezkaislīga.
— Protams. Es viņa vietā darītu to pašu. Katrā ziņā daudz patīkamāka nodarbošanās nekā viesu apkalpošana restorānā. Dzeramnauda arī lielāka …
Mūnam likās, ka Rozitas lūpas nodrebēja, bet viņa nekā nesacīja, tikai, nervozi nogludinājusi savu neticami balto frenci, piegāja pie loga.
— Gaidāt kavalierus? — ģenerālis labsirdīgi pasmaidīja un paskaidroja Mūnam: — Leitnante dienē jūras kara bāzē Rotā. Jāatzīstas, tikai pēc laba laika sapratu, kādēļ tik skaista meitene tūlīt piekrita pārcelties uz šo miestiņu. Sākumā domāju, ka viņu savaldzinājušas manas labās manieres.
— Un tagad saprotat? — Rozita vaicāja mazliet koķetā tonī, aiz kura, kā Mūnam likās, slēpās nemiers.
— Kā tad! Vadoties no sievietes instinkta, jūs paredzējāt, ka visi jūsu pielūdzēji tiks drīzumā pārcelti uz Panotarosu. Šodien vien ieradušies pieci simti jūrnieku. Esmu gatavs saderēt, ka viņi jūsu dēļ nepamanīs pat Lellīti Rodžeru.
— Arī ūdenslīdēji? Līdz šim uzskatīju, ka viņi iemīlas tikai nārās, — Mūns pajokoja.
— Ūdenslīdēji? — Rozita izbrīnījās. — Nekā tamlīdzīga! Kāpēc domājat, ka no mūsu bāzes izsaukti ūdenslīdēji?
— Jūs neesat lietas kursā, leitnant, — majors Melbričs iejaucās. — Misters Mūns redzējis ūdenslīdēju tērpus, paši ļaudis atbrauks rīt.
— Jā, jā! — ģenerālis steidzīgi apstiprināja. — Tā ir majora fiksā ideja — meklēt šifru jūras dzīlēs.
— Piedodiet, ģenerāli, tā bija jūsu ideja, — majors pieklājīgi pārlaboja. — Jūs esat piemirsis.
— Iespējams, — ģenerālis Debldejs saviebās. — Bet no jūsu puses nav pārāk smalkjūtīgi atgādināt man vecuma sklerozi, — ģenerālis iesmējās, it kā pārvērzdams visu jokā, un turpināja: — Starp citu, esmu pat piemirsis, kādi viesi šovakar ieradīsies.
— Mis Evelīna Rodžera, misters Ramiross Vilja, pulkvedis Baroha-i-Pinoss! — majors noskaitīja militārā tonī.
— Laikam aizmāršība kļuvusi par visu augstāko virsnieku raksturīgu īpašību, — Mūns pavīpsnāja. — Vispirms mani šai ziņā pārsteidza majors Melbričs, tagad arī jūs, ģenerāli…
— Es? … Ak jā, ar tiem ūdenslīdējiem… Tas ir piedodami. Par operāciju atbild tieši majors.
— Bet par labo toni jūs. Pulkvedis man šodien sūdzējās, ka viņš neesot ielūgts.