— Nekā nesaprotu … Leitnante pirmīt esot satikusi pulkvedi uz ielas, un viņš solījies atnākt, — ģenerālis pagriezās pret Rozitu. — Jūs taču tieši tādēļ esat atnākusi? Pulkvedis gan uzskata, ka runā angliski ne sliktāk par Oksfordas profesoru, bet, kad viņš sāk tērgāt par mākslu, pat ar tulka palīdzību ne vienmēr viņu saprotu.
Rozitas tumšā seja pietvīka.
— Iespējams, ka neesmu viņu īsti sapratusi, — viņa ātri novērsās.
— Nekas, ja arī tas būtu pārpratums, esmu par to tikai priecīgs … Uz jūsu skaistumu! — ģenerālis pacēla glāzi.
Rozita paņēma savējo, lai saskandinātu. Seja atkal bija mierīga, smaids — atturīgs kā parasti. Bet Mūns uztvēra skatienu, kas it kā nevilšus pakavējās pie viņa. Likās, tulkotāja cenšas saprast, vai viņš pievērsis uzmanību pasaciņai par satikšanos ar pulkvedi. Mūns nešaubījās, ka tie ir meli. Bet kāda iemesla dēļ Rozitai Bairdai jāpiedalās šai kokteiļu vakarā?
Tikpat mīklainas šķita ģenerāļa un viņa adjutanta attiecības. Ģērbies ziemišķādas kurpēs, smilškrāsas flaneļa biksēs un sārtā neilona kreklā ar vaļēju apkaklīti, ģenerālis, kas bārstīja komplimentus un ar atzīstamu apetīti notiesāja uzkožamos, pašlaik vairāk atgādināja diplomātu, kas pēc oficiālām runām atpūšas interesantas sievietes un gudra paziņas sabiedrībā. Mundierī iespīlētais majors Melbričs bija pilnīgs pretstats. Roka, kas kratīja apsudraboto kokteiļu maisītāju, šķita radīta tēmēšanai, militāram sveicienam un citām tamlīdzīgām izdarībām. Spriežot pēc visa, tas bija ideāli izdresēts apakšnieks precīzai pavēļu izpildei. Un tomēr Mūnam radās sajūta, it kā ģenerālis mazliet baidītos no sava adjutanta.
To apstiprināja mazs starpgadījums. Ģenerālis palūdza majoru aizvērt logu, jo bija kļuvis pavēss. Majors nolika maisītāju uz bāra letes un stingriem soļiem piegāja pie loga. Ģenerālis kaut ko čukstēja tulkotājai. Majors ātri aizvēra logu un nostājās ģenerālim aiz muguras. Čuksti tūdaļ apklusa.
— Varat būt bez bažām, major, nekādu kara noslēpumu neesmu izpaudis, — ģenerālis iesmējās. — Tikai piedāvāju leitnantei pavadīt mani uz Madridi.
— Tieši to jūs nedrīkstējāt darīt, ģenerāli, — majors nez kādēļ paskatījās uz Mūnu un pasmaidīja. Viņa smaids līdzinājās taisnajam matu celiņam — nosvērts uz precīziem svariem, tas derēja visiem dzīves gadījumiem. — Jūs taču zināt, sieva lūgusi mani jūs uzraudzīt.
— Mana sieva! Lielisks joks! — ģenerālim paspruka smiekli. Pensnejs uz deguna palēcās. — Žēl, ka misters Mūns nevar novērtēt jūsu humoru… Nē, nē, mister Mūn, tas jums nekad neizdosies. Vispirms jāpazīst mana cienījamā laulātā draudzene. Paldies dievam, majors ziņos tai par manu nevainojamo uzvedību … — ģenerālis apklusa, tad, it kā šaubīdamies, vai viņa paskaidrojums ir pietiekams, ātri piebilda: — Viņa ir tikpat greizsirdīga kā Lellīte Rodžera.
— Vai viņas greizsirdībai ir pamats?
— Pamats? — ģenerālis sašutumā pakratīja galvu. — Nu nē, esmu uzticības paraugs.
— Es domāju Evelīnu Rodžeru.
Ģenerālis nepaguva atbildēt. Pie durvīm pieklauvēja. Pārliecinājies, ka ieradušies lūgtie viesi, majors plaši atvēra durvis.
Lellīte izskatījās tā, it kā būtu nolēmusi mainīties lomām ar ģenerāli. Vakara tērpa vietā viņai mugurā bija gaisa desanta kareivja forma. Tas bija tas pats sensacionālais tērps, ar ko viņa pagājušajā gadā bija savaldzinājusi amerikāņu armiju Dienvidvjetnamā. Ramiross, kas padevīgi viņai sekoja, bija ģērbies baltā smokingā ar zīda atlokiem. Viņš izskatījās tik elegants, ka greznā restorānā to varētu noturēt pat par pašu zāles pārzini.
— Mēs tikko tērzējām par jums, Evelīn, — ģenerālis runāja familiārā toni, kāds pieņemts starp labiem draugiem.
— Ar ko? — Lellīte paņēma majora pasniegto glāzi.
— Ar misteru Mūnu.
— Ar detektīvu! — Lellīte saviebās un, izdzērusi glāzi vienā elpas vilcienā, pasmaidīja. — Neticami. Slepenpolicistus taču sievietes neinteresē?
— Jūs maldāties, — ģenerālis atsmaidīja. — Misters Mūns, piemēram, nupat vaicāja, vai jums ir pamats būt greizsirdīgai uz Ramirosu.
— Man? — Lellīte iesmējās, atmetusi pakausī smago matu vilni, kas, tērpa stilam pieskaņojot, bija apsiets ar izpletņa auklu.
— Jā gan! — neraugoties uz galanto smaidu, varēja nojaust, ka ģenerālis grib izprovocēt aktrisi.
— Muļķības! Ramirosa acīs eksistē tikai viena vienīga sieviete, pārējās viņš uzskata par vīriešiem, — katru Lellītes frāzi pavadīja aizsmakuši smiekli. — Drīzāk varu būt greizsirdīga uz alkoholu, ko viņš iebauda. — Lellīte pagriezās pret Ramirosu. — Nedzer, tev tas nāks par ļaunu! — Lellīte izrāva viņam glāzi un izdzēra pati. Viegli drebošie pirksti liecināja, ka viņa jau krietni dzērusi. Neapmierināti savaibstījusies, Lellīte nolika glāzi. — Kas tā par dziru?
— «Manhetenas projekts», mis Rodžera! — majors atsaucās.
— Vai tiešām? Nemaz negaršo pēc tāda. Varbūt kara ministrija taupības nolūkos ieteic aizvietot viskiju ar destilētu ūdeni? Ramiros, atnes no manas istabas degvīnu. Tūlīt uzbursim ūdeņraža bumbu!
— Vai absolūti tīru? — Mūns pasmaidīja.
— Protams! Nekādas radiācijas. Ne galvas sāpju, ne sentimentālas vēlēšanās aiztriekt pie velna šo suņa dzīvi un iesākt jaunu … Vienalga — jaunā iznāks tikpat su- niska!
— Paldies dievam, ka nemēģinājāt šo ideju paust mūsu kareivjiem Vjetnamā! — ģenerālis iesmējās. — Manam kolēģim Vestmorlendam acis būtu izlēkušas no dobumiem!
— Jūsu kolēģis ir idiots! … Un vispār, visi ģenerāļi… Nē, negribu sabojāt attiecības ar armiju … Dodiet man labāk vienu degli!
Iztukšojusi glāzi, Lellīte paskatījās apkārt. Tikai tagad viņa izlikās ieraugām tulkotāju.