— Dakter, palūgšu jūs atstāt istabu! — strupi noteica vecais vīrs. Likās, nevis gaišreģe, bet viņš pats bija atradies transa stāvoklī un tikai tagad atģidies.
— Ja jūs man neuzticaties… — ārsts čukstēja. — Lūdzu, izņēmuma veidā… Ja mis Minerva Zingere pusstundas laikā neatgūs samaņu, pasauciet mani. Būšu blakus istabā…
— Neuztraucieties, viņa atgūs samaņu. Pat ātrāk, nekā domājat, — vecā vīra sejā iezīmējās smīns.
— Runājiet, runājiet… Pulsomonīda jūs dzird, — no krēsla atskanēja vienmuļi čuksti.
Pārliecinājies, ka ārsts aizvēris durvis, vecais vīrs strauji pagriezās pret Minervu:
— Dzird mūs? Tādā gadījumā pavaicājiet viņam — kāpēc nav ieradies jūsu vīrs?
— Mans vīrs? — Minerva pēc inerces turpināja runāt tai pašā aizkapa balsī.
— Jā. Misters Deilijs no detektīvu aģentūras «Mūns un Deilijs». Bijām norunājuši tikties pie jums tieši astoņos.
Bajā mirklī durvis atvērās. Istabā iesoļoja divi vīrieši.
— Ir nu gan piesmēķēts! — Mūns, kas pirmo reizi bija klāt spiritiski telepātisko sakaru seansā, sajauca līgano gaismas miglāju ar dūmiem.
— Jūs, kā parasti, sekli jokojat, — Deilijs iesmējās.
— Vai neredzat, ka tas ir gars? Minij, aizvāc viņu! — viņš pagriezās pret sievu.
Minerva, gluži piemirsusi, ka atrodas transa stāvoklī, mudīgi pielēca no krēsla un pagrozīja kādu sviru. Taču miglai līdzīgā būtne nedomāja pazust. Velti Minerva krampjaini raustīja sviru.
— Atkal kaut kas aizķēries! — viņa žēlabaini paziņoja.
— Būs jāizsauc montieris.
— Labi, lai jau paliek, — Deilijs pamāja ar roku.
— Iededz gaismu!
Spilgts staru kūlis pa pusei iznīcināja spoku, bet gandrīz caurspīdīgais, griestiem piekārtais ekrāns, uz kura slepens projekcijas aparāts raidīja mirgojošu tēlu, turpināja izpildīt savas nevajadzīgās funkcijas.
— Piedodiet! — vecais vīrs piecēlās. — Netaisījos ielauzties jūsu noslēpumos. Ierados, apstākļu spiests. Man ir pamats domāt, ka manas sievas un dēla slepkavas izseko arī mani. Tāpēc norunāju tikties ar misteru Mūnu un misteru Deiliju nevis kantorī, bet pie jums.
— Kāpēc tu mani nebrīdināji, Krist? — Minerva pārmeta vīram.
— Vai tad es tev neteicu, ka misters Šrīvers atnāks…
— Misters Šrīvers? — Minerva izbrīnā paskatījās uz nabadzīgi ģērbto apmeklētāju. — Tas pats Šrīvers?
— Jā, — vecais vīrs noņēma melnās acenes. — Baidījos nosaukt īsto vārdu.
Tagad Minerva beidzot viņu pazina. Šo pašu seju, tiesa, ne tik grumbainu, šo pašu stāvu, ne tik sakumpušu, viņa ne vienu reizi vien redzējusi laikrakstos. Tas bija Džošua Šrīvers, miljonārs, universālveikalu karalis, daudzu rūpniecības uzņēmumu līdzīpašnieks.
— Ceru, jūs nenodosiet manu profesionālo noslēpumu? — Minerva jautāja ar smaidu. — Jūs uztur veikali un akcijas, bet mani… — Minerva kā atvainodamās norādīja uz mirdzošo ekrānu.
— Pats par sevi saprotams, — Šrīvers pamāja. — Tas atbilst mūsu savstarpējām interesēm.
— Nu un tagad, kad tava sievišķīgā ziņkārība apmierināta … — Deilijs pamirkšķināja sievai.
— Uz redzēšanos, mister Šrīver! — Minerva saprata pusvārdā. — Vēlu jums sekmes!
Minervas slaidais, melnās drānās tērptais stāvs īsu mirkli aizsedza vāji mirdzošo spoku, durvis bez trokšņa paslīdēja sānis, pēc tam tikpat klusi aizvērās.
Šrīvers apsēdās. Tagad viņš atkal likās bezgala noguris.
— Vai esat drošs, ka jums neviens nesekoja? — Mūns jautāja.
— Nezinu. Rīkojos tik piesardzīgi, cik vien varēju. Šīs drēbes aizņēmos no sava sulaiņa, mašīnu — tīšām izvēlējos visvecāko — noīrēju garāžā, kur mani neviens nepazīst… Man ļoti grūti stāstīt, — Šrīvers turpināja trīcošā balsī. — Pārāk smags sitiens… Taču lūkošu saņemties… — viņš iztaisnojās, atpogāja melno mēteli un krampjaini ievilka elpu. — Tas sākās pirms gada. Dažos manos universālveikalos izsita skatlogus, citos sprāga bumbas ar asaru gāzēm, vēl citos notika pārdrošas zādzības. Pēc tam pie apvāršņa parādījās kāds misters Čelmzs. Viņš teica, ka esot Roda Gaetano pārstāvis… Jums šis vārds laikam pazīstams?
Mūns un Deilijs pamāja. Pirms desmit gadiem Rodrigo, sava vecākā brāļa Laimīgā Gaetano aicināts, bija ieradies no Spānijas. Pēc brāļa varmācīgās nāves Rodrigo, ātri izrēķinājies ar sāncenšiem, kļuva par varenās noziedznieku organizācijas saimnieku. Šā sindikāta locekļi nodarbojās ar narkotisku vielu kontrabandu, uzturēja spēļu un izpriecu namus, bet viņu pasakaino ienākumu galvenais avots bija organizēta šantāža — tā saucamais rekets.
— Man bija jāmaksā Rodam Gaetano ik mēnesi gandrīz desmitā daļa savu ienākumu, — Šrīvers turpināja. — Par to man apsolīja veikalus neaiztikt. Atteicos, uzskatīdams, ka labāk izmantot pieprasīto summu apsardzei. Čelmzs brīdināja, ka man jāsagatavojas nopietnām nepatikšanām. Šie draudi sākumā palika bez sekām. Manus universālveikalus apsargāja detektīvi. Jau nodomāju, ka Rods Gaetano šai afērai atmetis ar roku. Bet apmēram pēc divām nedējām nepazīstamas personas mēģināja nolaupīt manu jaunāko dēlu… Tad nolēmu aizsūtīt ģimeni uz Panotarosu. Tas ir neliels ciemats Vidusjūras krastā. Savā laikā, kad kopā ar sievu apceļojām Franciju un Spāniju, Panotarosa viņai bija ļoti iepatikusies … Brīnišķīga daba, neviena tūrista, tikai vietējie iedzīvotāji… Sieva man ir neparasta. Skaļa sabiedrība viņai nekad nav bijusi pa prātam… Ģimenes uzturēšanās vietu nezināja ne kalpotāji, ne radi. Korespondence piesardzības dēļ tika sūtīta caur franču detektīvu aģentūru Parīzē. Viss likās kārtībā… Bet šodien saņēmu telegrammu … No Panotarosas… Policijas priekšnieks paziņo … — Šrīvers aizklāja ar rokām seju.