Выбрать главу

—            Dakter, palūgšu jūs atstāt istabu! — strupi noteica vecais vīrs. Likās, nevis gaišreģe, bet viņš pats bija atra­dies transa stāvoklī un tikai tagad atģidies.

—            Ja jūs man neuzticaties… — ārsts čukstēja. — Lū­dzu, izņēmuma veidā… Ja mis Minerva Zingere pus­stundas laikā neatgūs samaņu, pasauciet mani. Būšu bla­kus istabā…

—           Neuztraucieties, viņa atgūs samaņu. Pat ātrāk, nekā domājat, — vecā vīra sejā iezīmējās smīns.

—           Runājiet, runājiet… Pulsomonīda jūs dzird, — no krēsla atskanēja vienmuļi čuksti.

Pārliecinājies, ka ārsts aizvēris durvis, vecais vīrs strauji pagriezās pret Minervu:

—           Dzird mūs? Tādā gadījumā pavaicājiet viņam — kāpēc nav ieradies jūsu vīrs?

—           Mans vīrs? — Minerva pēc inerces turpināja runāt tai pašā aizkapa balsī.

—            Jā. Misters Deilijs no detektīvu aģentūras «Mūns un Deilijs». Bijām norunājuši tikties pie jums tieši asto­ņos.

Bajā mirklī durvis atvērās. Istabā iesoļoja divi vīrieši.

—            Ir nu gan piesmēķēts! — Mūns, kas pirmo reizi bija klāt spiritiski telepātisko sakaru seansā, sajauca līgano gaismas miglāju ar dūmiem.

—     Jūs, kā parasti, sekli jokojat, — Deilijs iesmējās.

—     Vai neredzat, ka tas ir gars? Minij, aizvāc viņu! — viņš pagriezās pret sievu.

Minerva, gluži piemirsusi, ka atrodas transa stāvoklī, mudīgi pielēca no krēsla un pagrozīja kādu sviru. Taču miglai līdzīgā būtne nedomāja pazust. Velti Minerva krampjaini raustīja sviru.

—     Atkal kaut kas aizķēries! — viņa žēlabaini paziņoja.

—     Būs jāizsauc montieris.

—     Labi, lai jau paliek, — Deilijs pamāja ar roku.

—    Iededz gaismu!

Spilgts staru kūlis pa pusei iznīcināja spoku, bet gan­drīz caurspīdīgais, griestiem piekārtais ekrāns, uz kura slepens projekcijas aparāts raidīja mirgojošu tēlu, turpi­nāja izpildīt savas nevajadzīgās funkcijas.

—     Piedodiet! — vecais vīrs piecēlās. — Netaisījos ielauzties jūsu noslēpumos. Ierados, apstākļu spiests. Man ir pamats domāt, ka manas sievas un dēla slepkavas iz­seko arī mani. Tāpēc norunāju tikties ar misteru Mūnu un misteru Deiliju nevis kantorī, bet pie jums.

—    Kāpēc tu mani nebrīdināji, Krist? — Minerva pār­meta vīram.

—     Vai tad es tev neteicu, ka misters Šrīvers atnāks…

—    Misters Šrīvers? — Minerva izbrīnā paskatījās uz nabadzīgi ģērbto apmeklētāju. — Tas pats Šrīvers?

—    Jā, — vecais vīrs noņēma melnās acenes. — Bai­dījos nosaukt īsto vārdu.

Tagad Minerva beidzot viņu pazina. Šo pašu seju, tiesa, ne tik grumbainu, šo pašu stāvu, ne tik sakumpušu, viņa ne vienu reizi vien redzējusi laikrakstos. Tas bija Džošua Šrīvers, miljonārs, universālveikalu karalis, daudzu rūpniecības uzņēmumu līdzīpašnieks.

—     Ceru, jūs nenodosiet manu profesionālo noslē­pumu? — Minerva jautāja ar smaidu. — Jūs uztur vei­kali un akcijas, bet mani… — Minerva kā atvainodamās norādīja uz mirdzošo ekrānu.

—    Pats par sevi saprotams, — Šrīvers pamāja. — Tas atbilst mūsu savstarpējām interesēm.

—    Nu un tagad, kad tava sievišķīgā ziņkārība apmieri­nāta … — Deilijs pamirkšķināja sievai.

—     Uz redzēšanos, mister Šrīver! — Minerva saprata pusvārdā. — Vēlu jums sekmes!

Minervas slaidais, melnās drānās tērptais stāvs īsu mirkli aizsedza vāji mirdzošo spoku, durvis bez trokšņa paslīdēja sānis, pēc tam tikpat klusi aizvērās.

Šrīvers apsēdās. Tagad viņš atkal likās bezgala no­guris.

—     Vai esat drošs, ka jums neviens nesekoja? — Mūns jautāja.

—     Nezinu. Rīkojos tik piesardzīgi, cik vien varēju. Šīs drēbes aizņēmos no sava sulaiņa, mašīnu — tīšām izvē­lējos visvecāko — noīrēju garāžā, kur mani neviens ne­pazīst… Man ļoti grūti stāstīt, — Šrīvers turpināja trīcošā balsī. — Pārāk smags sitiens… Taču lūkošu saņemties… — viņš iztaisnojās, atpogāja melno mēteli un krampjaini ievilka elpu. — Tas sākās pirms gada. Da­žos manos universālveikalos izsita skatlogus, citos sprāga bumbas ar asaru gāzēm, vēl citos notika pārdrošas zā­dzības. Pēc tam pie apvāršņa parādījās kāds misters Čelmzs. Viņš teica, ka esot Roda Gaetano pārstāvis… Jums šis vārds laikam pazīstams?

Mūns un Deilijs pamāja. Pirms desmit gadiem Rodrigo, sava vecākā brāļa Laimīgā Gaetano aicināts, bija ieradies no Spānijas. Pēc brāļa varmācīgās nāves Rodrigo, ātri izrēķinājies ar sāncenšiem, kļuva par varenās noziedz­nieku organizācijas saimnieku. Šā sindikāta locekļi no­darbojās ar narkotisku vielu kontrabandu, uzturēja spēļu un izpriecu namus, bet viņu pasakaino ienākumu gal­venais avots bija organizēta šantāža — tā saucamais rekets.

— Man bija jāmaksā Rodam Gaetano ik mēnesi gan­drīz desmitā daļa savu ienākumu, — Šrīvers turpināja. — Par to man apsolīja veikalus neaiztikt. Atteicos, uz­skatīdams, ka labāk izmantot pieprasīto summu apsar­dzei. Čelmzs brīdināja, ka man jāsagatavojas nopietnām nepatikšanām. Šie draudi sākumā palika bez sekām. Manus universālveikalus apsargāja detektīvi. Jau nodo­māju, ka Rods Gaetano šai afērai atmetis ar roku. Bet apmēram pēc divām nedējām nepazīstamas personas mē­ģināja nolaupīt manu jaunāko dēlu… Tad nolēmu aiz­sūtīt ģimeni uz Panotarosu. Tas ir neliels ciemats Vidus­jūras krastā. Savā laikā, kad kopā ar sievu apceļojām Franciju un Spāniju, Panotarosa viņai bija ļoti iepa­tikusies … Brīnišķīga daba, neviena tūrista, tikai vietējie iedzīvotāji… Sieva man ir neparasta. Skaļa sabiedrība viņai nekad nav bijusi pa prātam… Ģimenes uzturē­šanās vietu nezināja ne kalpotāji, ne radi. Korespondence piesardzības dēļ tika sūtīta caur franču detektīvu aģen­tūru Parīzē. Viss likās kārtībā… Bet šodien saņēmu te­legrammu … No Panotarosas… Policijas priekšnieks pa­ziņo … — Šrīvers aizklāja ar rokām seju.