Mūns un Deilijs novērsās. Bija grūti noskatīties, kā Šrīvers mēģina noslēpt savas bēdas. Beidzot viņa rokas bezspēcīgi noslīdēja, atklādamas sakritušu seju ar asaru pilnām acīm un tumšsārtiem pirkstu nospiedumiem uz pieres.
— Beigti… Abi… Ūna un zēns. Telegrammā teikts, ka viņi saindējušies ar konserviem. Bet es esmu pārliecināts, ka viņi nogalināti.
— Piedodiet, mister Brīver, — Mūns pārtrauca. — Cik saprotu, tiešu pierādījumu jums nav. Varbūt tomēr nelaimes gadījums?
— Vai tad nestāstīju? — Brīvers izbrīnījies paskatījās uz detektīvu. — Atvainojiet, nāve ir tik briesmīgs notikums, ka pārējais gribot negribot aizmirstas. — Brīvers izvilka no kabatas telegrammu. — Policijas priekšnieks paziņo, ka pazudusi arī mana meita Gvendolīna… Tā, bez šaubām, ir Roda Gaetano atriebība …
— Laikam jums taisnība, — Mūns pašūpoja galvu.
— Ceru, ka viņa ir vēl dzīva. Bet var arī viņu nogalināt. Jāsteidzas! — Brīvers izstiepa roku pret Mūnu. — Rīt jums jāizlido uz Panotarosu.
— Man?
— Jā. Es ne visai uzticos spāņu policijai. Ja jau mūsējā nespēja mani aizsargāt no Roda Gaetano, tad tur, savā dzimtenē, viņam ir tīrais nieks uzpirkt jebkuru priekšnieku.
— Jūs aizmirsāt par ārzemju pasi, — Mūns atgādināja.
— Jau pasūtīta.
— Vienalga, šī procedūra aizņems krietnu laiku.
— Jau rīt pase būs jums rokā.
Mūns neticīgi paskatījās Brīverā. Miljonārs pirmo reizi pasmaidīja.
— Nebrīnieties! Manam personīgajam draugam, valsts sekretāra palīgam, ir iespēja — protams, tikai izņēmuma gadījumos — paātrināt šo procedūru. Iestāstīju viņam, ka jūs esat mans tirdznieciskais pārstāvis. Manam komerciālajam direktoram šajās dienās tiešām bija jāizlido uz Spāniju sarunu vešanai… Atliek tikai vienoties par honorāru … Nosakiet paši! Tas būs visprātīgākais.
— Jūsu priekšlikums izklausās vilinošs, taču …
— Nekādu taču, — Deilijs pamirkšķināja. — Jau sen sapņoju nokļūt Spānijā. Stāsta, tur esot vistemperamentīgākās sievietes pasaulē.
— Jūsu laime, ka Minerva nedzird, — Mūns padraudēja viņam ar pirkstu. — Labi, esmu ar mieru… Kaut vai tādēļ, lai dotu jums iespēju pārliecināties, ka jūsu sieva
nav sliktāka par spānietēm. Ja tikai viņa netērētu tik daudz temperamenta ārlaulības sakariem ar misteru Pul- somonldu…
— Tātad jūs brauksiet abi?… Tas mazliet sarežģī ap- stākjus. Griezties otrreiz pie mana drauga no valsts departamenta būtu veltīgi… — Šrīvers iegrima domās. Tad it kā novērtēdams uzmanīgi aplūkoja Deiliju. — Bet man ir ide ja!…
— Kāda?
— Domāju, kā paātrināt ārzemju pases saņemšanu misteram Deilijam… Mēs par to vēl parunāsim… Šā vai tā — jums, mister Mūn, pagaidām būs jālido vienam.
— Labi! — Mūns ātri izlēma. — Patiešām no svara katra stunda. Honorāra summu nosaukšu vēlāk. Viss atkarīgs no sekmēm. Pagaidām jūs dosiet man tikai izdevumiem … Teiksim …
— Par visu esmu jau parūpējies, — Šrīvers pamāja. — Malāgā, Pedro Himenesa bankā, uz jūsu vārda atvērts tekošais rēķins. Limits — pusmiljons pesetu.
— Vareni! — Deilijs iesvilpās. — Ar tādiem miljonāriem prieks sastrādāt!
— Te būs Panotarosas policijas priekšniekam adresēta pilnvara, — Šrīvera lietišķais tonis rādīja, ka arī nestundā viņš paliek tas pats slavenais Šrīvers. — Lūk, fotogrāfijas. Maniem detektīviem izdevies izsekot Čelmzu un dažas reizes nofotografēt kopā ar citiem Gaetano vīriem, — Šrīvers piebīdīja attēlus un ar trīcošu roku izvilka no kabatas vēl kādu: — Mana meita Gvendolīna Šrīvera.
Deilijs pārliecās pār Mūna plecu. Viņa sejā atspoguļojās patīkama izbrīna. Gvendolīna Šrīvera bija glīta meitene, pilnīgi atbilstoša standartam, ko žurnāli, televīzija un kino reklamēja kā nacionālu ideālu. Vienīgi garie, iezilganie mati piešķīra viņai zināmu oriģinalitāti.
— Mana sieva Ūna. Dēls Rols. Viņam nupat palika piecpadsmit gadu … Te viņi visi kopā… — Šrīvera balss atkal ietrīsējās. — Pēdējā fotogrāfija… Viņi to atsūtīja pirms mēneša… — Šrīvers nolieca galvu.
Mūns satvēra fotogrāfiju, kas bija izkritusi no vecā vīra rokām. Gvendolīna kopā ar māti un brāli sēdēja gliserī. To vadīja neliela auguma pavecs vīrietis elegantā
jahtsmeņa uzvalkā. Acīs dūrās spilgts kontrasts starp viņa laimīgo sejas izteiksmi un Gvendolīnas pusnicinošo grimasi.
— Kādā ceļā Rods Gaetano uzzināja, kur viņi atrodas? — Deilijs vaicāja.
— Šis ir vienīgais ticamais izskaidrojums! — Šrīvers izņēma no kabatas sagumzītu žurnālu. — Viņi nejauši nofotografēti kopā ar Evelīnu Rodžeru … Būtu šis nolādētais reportieris zinājis, cik briesmīgas sekas būs viņa uzņēmumam!
Pēc Šrīvera aiziešanas Deilijs pacēla zemē nomesto žurnālu. Tā bija «Zelta Skatuve», nedēļas izdevums, specializējies populāru aktieru mīlas afēru attēlošanā. Evelīnai Rodžerai, kuru viņas pielūdzēji bija iesaukuši par Lellīti, veltītā reportāža aizņēma sešas lappuses.
«Lellīte Rodžera aizbēgusi no vīra! Viņas jaunais mīļākais — Ramiross Vil ja, meksikāņu restorāna «Kuka- rača» apburošais oficiants! Slepenais medusmēnesis Panotarosas paradīzes liedagā!» aizgūtnēm vēstīja virsraksti.
Raksta sākumā autors īsumā pieskārās aktrises karjeras pamatposmiem. Evelīnas Rodžeras pirmās nelielās lomas palikušas nepamanītas, bet pēc piedalīšanās komēdijā «Nāves skūpsts», kur viņa tēlojusi Merilinu Monro, kritiķi atklājuši Evelīnas pārsteidzošo līdzību ar slaveno pašnāvnieci. Žurnālisti sāka pievērst Rodžerai uzmanību. Te viņiem atklājās īsta zelta bedre. Neskaitāmas mīlas dēkas, greizsirdīgs vīrs — džeza dziedātājs Sidnejs Mostrels, vētraini skandāli publiskās vietās — tas viss sniedza neizsmeļamu vielu pikantiem rakstiem. Kad pirms pusgada ievajadzējās kinoaktrises Dienvidvjetnamā karojošo amerikāņu morāles stiprināšanai, šim uzdevumam izraudzījās tieši viņu. Evelīna Rodžera spīdoši veica savu lomu, izdalīdama divu nedēļu turnejā piecus tūkstošus autogrāfu un desmit tūkstošus skūpstu. Tam sekoja triumfs — galvenā loma superfilmā «Ievas jaunais kostīms». Un jauna sensācija: nenogaidījusi pēdējo kadru uzņemšanu, viņa bēg ar meksikāņu oficiantu. Kinofirma augstsirdīgi atsakās no soda naudas par kontrakta laušanu.