Reklāmas vadītājs paziņo, ka firma nav cietusi, jo dubliere, kura aizstāja Rodžeru fināla ainā, apģērbtā veidā neatšķiras no viņas ne par matu. Toties virs nopērk revolveri un, vicinādams to, zvēr žurnālistiem, ka nogalinās abus. Pēc tam viņa iedziedātā skaņuplate «Dejo, mana mīļotā!» tiek izpirkta rekorda ātrumā. Reportieri meklē Rodžeru visās pasaules malās. Klīst baumas, ka viņa redzēta Šauda Arābijas karaļa harēmā. Kāds tikko no Vjetnamas atgriezies ģenerālis pieprasa iesniegt Šauda Arābi jai ultimātu un sūtīt uz Sarkano jūru sesto Vidusjūras floti. Baumas izrādās nepamatotas. Un, lūk, pēc mēnesi ilgiem nesekmīgiem meklējumiem kādam Madrides žurnālistam izdodas uziet Lellītes Rodžeras pēdas.
«Es mīlu Ramirosu! Viņš ir īsts vīrietis! Jūtos bezgala laimīga!» — ar šiem vārdiem iesākās «Zelta Skatuvē» iespiestā reportāža. Divdesmit divi fotoattēli uzskatāmi rādīja Rodžeras bezgalīgo laimi uz debeszilās jūras, zaļo palmu un gleznaino spāņu zemnieku fona. Divās bez Lellītes un meksikāņa bija redzams baltā virskreklā un īsās, baltās biksēs tērpies pavecs vīrietis, kurš kautrīgi turējās aizmugurē. Bet vienā attēlā — kam izrādījās tik traģiska loma — objektīvs bija nejauši fiksējis Šrīvera sievu un dēlu. Paraksts skanēja: «Svētlaimīgās vientulības salā Lellīti Rodžeru sagaida viņas mīļotais Rami- ross».
Deilijs aizvēra žurnālu. Uz vāka bija redzams datums — «15. februāris».
— Pagājis vesels mēnesis, — Mūns sarauca pieri. — Nesaprotu, kāpēc Rods Gaetano tik ilgi gaidījis. Tas nemaz neizskatās pēc viņa.
— Acīm redzot, viņa puiši neinteresējas par kinoaktieru mīlas gaitām. Šrīvers arī tikai šodien ieraudzīja žurnālu.
— Savādi, — Mūns nomurmināja.
— Kas īsti?
— Viss! Panotarosā vakar notikusi gaisa katastrofa. Bojā gājušas divas lidmašīnas. Tur jābūt simtiem policistu un kareivju, kas meklē lidotājus un lidmašīnu atliekas. Iznāk, ka Gaetano bandas locekļi it kā tīšām izvēlējušies operācijai visriskantāko laiku… Nožēloju, ka ielaidos šai dēkā… Kaut kas te nav tā, kā vajadzīgs…
— Bail? — Deilijs pavīpsnāja.
Māns paskatījās uz krēslu, kurā nesen bija sēdējis Brīvers. Viņam likās, it kā sēdeklis, iesācis sevī vecā vīra nelaimi, būtu sagumis un sakrunkojies. Mūns steigšus sabāza kabatās fotogrāfijas un papīrus. Deilijs nodzēsa gaismu. Iekāms durvis bez trokšņa aizvērās, Mūns vēlreiz atskatījās. Mirdzošais rēgs vientuļi šūpojās tumšajā istabā.
PANOTAROSĀ 1966. g. 22. martā PIRMĀ GRĀMATA
ROTAĻA VIRS BEZDIBEŅA » »
PANOTAROSĀ 1966. g. 22. martā
MĪKLAINAIS ŠMITA KUNGS
Zilais autobuss ar uzrakstu «Malāga — Panotarosa», šķērskokam nolaižoties, strauji nobremzēja. Jumtam piestiprinātās ceļa somas un zemnieku grozi palēcās un atkal sastinga. Gandrīz visi pasažieri izkāpa. Izvilkuši tabakas makus, zemnieki uztina smēķus.
— Lūdzu! — pie Mūna pienāca garīdznieks melnos, garos svārkos. Viņam bija iedegusi, pajauna seja. Tumšās acis zem kuplām, iesirmām uzacīm ar slēptu ziņkāri pētīja sarunu biedru.
Pirms divām stundām viņi bija tikušies Pedro Hime- nesa bankā, kur padre Antonio labprāt uzņēmās tulka pienākumus. Autobusā garīdznieks neuzmācās ar savu sabiedrību. Bet laiku pa laikam Mūns uztvēra garīdznieka skatienu, kas atgādināja rentgena starus. Šķita, padre Antonio caurskata cilvēku un ar septītā jutekļa palīdzību uzmin tā vājības.
— Pateicos! — paņēmis pasniegto portsigāru, ko greznoja krusts un burti «O. D.», Mūns to aplūkoja. Otrā pusē bija iegravēti krustiņi. Divdesmit vai trīsdesmit. Kaut kādas atzīmes, kuru īsto jēgu viņš saprata tikai vēlāk.
— Pavisam piemirsu! Šim portsigāram ir mazs noslēpums, — garīdznieks nospieda slepenu atsperi. Kreisajā iedalē gulēja gaišas tabakas lapas, labajā — tumšas.
— Tik vien? — Mūns pajokojās.
— Jūs domājat «O. D.»? — padre Antonio pasmaidīja. — Tie ir latīņu vārdu «Opus Dei», tulkojumā «Dieva darbs», pirmie burti. Tā saucas garīgais ordenis, kura biedrs esmu. Kā redzat, nekā mīklaina nav.
— Un krustiņi droši vien ir atzīmes par biedru maksu?
— Gandrīz… Palīdzēt? — Un padre Antonio, izvairīdamies no sarunas, veikli saritināja Mūna izvēlēto melno lapu. Viņam bija gari un slaidi pirksti, īsi apgrieztajos nagos neredzēja nikotīna pēdu.
Mūns ievilka dūmu un izpūta dubultu gredzenu. Tabaka bija lieliska, daudz labāka par lētajiem cigāriem, ko viņš parasti smēķēja.
Aiz pagrieziena iznira preču vilciens ar nokvēpušu vecum vecu lokomotīvi.
Dārdinādamas pārmijas, garām ripoja platformas ar aitām. Autobusa pasažieri neizrādīja nekādu interesi. Bet tad parādījās koka krātiņi ar vēršiem.
— Korīdai ved, — padre Antonio paskaidroja.
Pasažieri dzīvi tērzēja, acīm redzot, apsprieda, kādas
izredzes rītdienas cīņā toreadoriem. Vērši šķita rāmi, pat mazliet bailīgi. Viens no tiem skumji māva, it kā sūdzēdamies par ceļa neērtībām. Bet pēc varenajiem kakliem un lielajiem ragiem varēja spriest, ka tie ļaus sevi nonāvēt tikai pēc sīkstas cīņas.