Pēdējais vagons aizrībināja aiz šķērskoka.
Šoferis deva signālu iekāpt. Mūns nometa pussmēķēto cigāru un nelabprāt sekoja garīdzniekam. Pēc marta slapjdraņķa, no kura Mūns bija atvadījies tikai vakar, siltā, gandrīz karstā dienvidu saule patīkami pārsteidza. Viņa brūnais, no rupjas vilnas austais uzvalks ne visai derēja šim klimatam.
Iekāpis autobusā, Mūns uzmeta bažīgu skatienu uz sēdekļa nomestajiem svārkiem. Viņš bija pavisam piemirsis par dažiem tūkstošiem, kas glabājās iekšējā kabatā. Droši vien šī summa spētu ievest kārdināšanā ne vienu vien nabadzīgi ģērbto ceļabiedru.
— Esiet bez bažām, — padre Antonio mazliet ironiski pasmaidīja. — Jūs atrodaties Spānijā. Te nabadzība un godīgums ir tikpat kā sinonīmi.
Abi sāka runāt par vēršu cīņām. Garīdznieks tās nenosodīja.
— Visiem cilvēkiem, it sevišķi dienvidniekiem, nepieciešama maize un izpriecas. To zināja jau senie romieši. Maizes mums pamaz, tāpēc jāgādā par izrādēm. Vēršu cīņas vismaz nav revolūcija … Kas attiecas uz humanitāti, tad, manuprāt, jūsu birža daudz neatšķiras no korīdas.
— Jūs esat bijis pie mums? — Mūns vaicāja. — Laikam tāpēc tik lieliski runājat angliski.
— Neesmu bijis un arī netaisos. Jūsu mašīnu civilizācija man sveša. Kas attiecas uz valodas zināšanām, tad mācījos monsinjora de Šerizi koledžā …
— Pirmā dzirdēšana, — Mūns noburkšķēja.
— Tā ir vislabākā jezuītu universitāte… Atrodas Parīzē … Katram studentam, atskaitot latīņu, sengrieķu un senebreju valodu, pilnībā jāpārvalda trīs mūsdienu valo- das._.. Bez tam pēc paša izvēles viņš mācās kādu Āzijas vai Āfrikas dialektu. Es, piemēram, runāju angliski, franciski, zviedriski un bantu cilts dialektā.
Garīdznieks turpināja tērzēt. Garām slīdēja olīvu birzis, brūngani violetas kalnu nogāzes, no akmeņiem sakrauti lauku iežogojumi. Mūns naktī nebija gulējis un tagad nemanot aizmiga. Viņu pamodināja bremžu čirkstoņa un pasažieru satrauktās valodas.
— Kāpēc apstājāmies? — Mūns vaicāja.
— Dokumentu pārbaude, — garīdznieks paskaidroja. — Vilcienos un automaģistrālēs tā pie mums bieža parādība. Bet Panotarosā — pirmo reizi.
Mūns paskatījās pa logu. Autobuss stāvēja kalnu pārejā, pāri kurai veda vienīgais ceļš uz Panotarosu. Tālumā zilgoja jūra. No ielejas augšup rāpās ēzelīši ar groziem uz muguras. Viens no tiem apstājās, lai noplūktu ceļmalā augošu magoni. Ar ziedu mutē tas patlaban izskatījās kā karikatūra par tūristu plakātiem, kuros parasti redzama tumšmataina spāņu skaistule ar kastaņetēm vijīgajās rokās un sarkanu rozi sniegbaltajos zobos.
Blakus autobusam stāvēja divi civilie gvardi melnos mundieros ar sakrustotām gaišdzeltenām siksnām. Viņu dīvainās, augšup uzlocītās, melnās trijstūrenes šķita vēl senlaicīgākas blakus amerikāņu kara policijas seržanta baltajai bruņu cepurei.
Policistus ieraudzījis, ēzeļu dzinējs apstājās bez pavēles. Amerikāņu seržants ieskatījās grozos. To saturs — tomāti — viņam nez kādēļ nepatika. Ar izteiksmīgu žestu viņš pavēlēja zemniekam griezties atpakaļ.
— Ko viņi īsti meklē? — Mūns jautāja.
— Nav ne jausmas, — padre Antonio paraustīja plecus. — «Pueblo» šīsdienas numurā lasīju, ka amerikāņi gaisa katastrofas laikā pazaudējuši kaut kādas slepenas ierīces.
— Vai tad šos noslēpumus var noglabāt tomātā? — Mūns smējās.
— Jūsu pasi, senjor! — viņu uzrunāja civilais gvards. Ieraudzījis ģerboni, gvards nodeva pasi amerikāņu kareivim. Tas nevīžīgi izlasīja uzvārdu un atdeva pasi atpakaļ. Tā bija vienīgā reize, kad amerikānis piedalījās pārbaudē. Visu pārējo laiku viņš vienaldzīgi stāvēja autobusa ēnā un laiski vēroja cigaretes dūmus. Glītā haki krāsas uniformā ģērbies, spēcīgs, platiem pleciem, labi barots — viņš likās nevis cilvēks, bet dzīvs Amerikas priekšpostenis, standartizēts kā «Esso» benzīna tanki.
— Viss kārtībā! — pēc pakāpes vecākais civilais gvards pielika roku cepurei. — Varat braukt!
Autobuss ripoja lejup. Mūns saskatījās ar policijas seržantu. Tas izteiksmīgi nospļāvās un aizgriezies piegāja pie portatīva raidītāja, kas stāvēja uz senromiešu kolonas drupām.
Vēl dažas spirālveida ceļa vītnes — un aiz loga sagriezās vesels krāsu jūklis, kurā dominēja jūras iezilgums, palmu zaļums, namu un būdiņu baltie un rozā toņi. Mūns bija cerējis redzēt patukšu ciematu. Malāgā viņam bija stāstījuši, ka pēdējā mēnesī straujais tūristu pieplūdums divkāršojis Panotarosas iedzīvotāju skaitu. Tomēr redzētais viņu pārsteidza. Panotarosa līdzinājās stihiski izaugušam gadu tirgum. Kalnu nogāze ar alām, kuru priekšā žuva veļa. Blakus senromiešu cietokšņa mūrim dzeloņstiepļu žoga apjozta telšu pilsētiņa, kur vīdēja amerikāņu kareivju zaļie, debeszilie un dzeltenie virsvalki… Dažas lielākas baltai celtnes centrā, starp tām baznīca un piecstāvu ēka, kuros jumtu vainagoja milzīgs (uzraksts «Holivuda» … Gar liedagu izmētātas rozā mājas mājeles, būdas, palmas, zvejnieku laivas, žūšanai izkārti tīkli, bet visapkārt, teras- veida paceldamies pret debesīm, zemnieku lauki un vīnogulāji. Mūnam nebija laika aplūkot, kā nākas, turklāt atstatums bija pārak liels, tomēr viņam šķita, ka visa austrumu nogāze nomelnējusi gluži kā pēc ugunsgrēka. Mazliet augstāk, pa pusei klinšaizsegts, bija redzams pils tornis un robots mūris.
Ielās. pa kurām ripoja autobuss, valdīja tāds pats jūklis. Zemnieku tumšās drēbes un ārzemnieču vieglprātīgie bikini.- formas tērpi un ķermenim cieši pieguļošās kleitas ar šķēlumiem mugurā un sānos, vietējo iedzīvotāju padrūmās sejas un no tālienes atbraukušo sieviešu profesionāli aicinošie smaidi. Gaisā viļņojās joda, sāls, apelsīnu, lētu smaržu, sviedrainu ķermeņu, benzīna un viegla deguma smaka. !