Autobuss apstājās centrālajā laukumā. To tūdaļ ielenca vai rāki nodriskāti pusaudži. Pazinuši Mūnā ārzemnieku, viņi, pārkliegdami cits citu, piedāvāja savus pakalpojumus.
— Pansija «Eskoriāla»!
— Pansija «Prādo»! Apburošu sieviešu sabiedrība!
— Pansija «Alhambra»! Visas ērtības! Privāts liedags!
— Viesnīca «Holivuda»! Brīvas istabas ar skatu uz jūru!—čigānam līdzīgs zēns, amerikāņu kareivja cepuri galvā, sarkanā vestē, kas tikko noslēpa kailās krūtis, daudzkārt lāpītās biksēs, kuru bārkstainās driskas plandījās gar basajām kājām, ar izmisīgu spēku ieķērās Mūna ceļa somā. Pārējie klaigādami mēģināja to atņemt. Padre Antonio kaut ko pateica. Netīrās rokas, kas stiepās pretī čemodānam, tūlīt pazuda. Acīm redzot, pat šie vazaņķi juta cieņu pret garīdznieku.
— Viņi saka, ka zēns melojot, — padre Antonio pateica bez nosodījuma. — «Holivudā» nav brīvu istabu.
— Un citā viesnīcā? — Mūns jautaja. Viņš ne visai uzticējās pansijām ar greznajiem spāņu nosaukumiem. Viesnīca garantēja insektu trūkumu un vesu dušu.
— Mums ir viena vienīga viesnīca, — padre Antonio pasmaidīja. — Varbūt pagaidām padzīvosiet pie manis?
— Varat pieņemt manu numuru! — blakus Mūnam stāvēja paresns vīrietis ar cūkādas somu. — Tas ir, ja neesat māņticīgs. Trīspadsmitā istaba, brīnišķīgs skats uz jūru. Lai jods to parauj! Tikai šaubos, vai gribēsiet palikt. .. Taisni jāsmejas — taisījos ieguldīt Panotarosa savu kapitālu. Vai jūtat? — paresnais vīrietis izteiksmīgi ievilka nāsīs gaisu ar skaidri nomānāmu deguma smaku. — Pie mums, Ķelnē, tādās reizēs saka: «Dāņu karalistē ož pēc puvuma.» Tis ir citāts no Getes… Zināt, Gēte, izcilais vācu dzejnieks ..
Tas ir citāts no Šekspīra, Šmita kungs, — ar smaidu pārlaoboja padre Antonio.
— Tiešām? Paldies. Bet tas nemainc lietas būtība vārīgi, ka ož pēc puvuma, bet kas to teicis — Gč;'te vai Šekspīrs … — Par Šmita kungu nosauktais cilvēks nicīgi paraustīja plecus un, izlādējis savas dusmas kilometru garā lāstā, ielēca autobusā.
Čigānam līdzīgais zēns ar priecīgu bļāvienu paķēra Mūna čemodānu un aizjoza pāri laukumam. Mūns pagriezās, lai dotos nopakaļ, bet garīdznieka smaiiļs to apturēja. . ,
— Jūsu čemodāns nekur nepazudīs. Pie mums, tājfeat kā pie jums, ir gangsteri un profesionāli zagļi, toties? jums nav parunas «Lepns un godīgs kā ubags». Atnāciet pie manis, būšu allaž priecīgs… Manu adresi pateiks jebkurš garāmgājējs, te visi mkni pazīst.
Mūns mirkli pastāvēja zem ļ^nta, kas bija uzvilkts virs ieejas viesnīcā. Garīdznieks attālinājās raitā, (enerģiskā solī, kas nekādi neatbilda garajiem mācītāja svārkiem, sajoztiem ar raupju virvi, kurā karājās portfelis. Nez no kurienes kā melna ēna iznira nēģeris, ģērbies sarkanās peldbiksītēs, ar ;krellēm ap kaklu un aprocēm uz rokām un kājām. Padre Antonio atdeva viņam portfeli. Abi izgaisa skatienam^ Bet Mūns vēl ilgi stāvēja zem svītrainās nojumes, prātodams par šo savādo pāri. Tad atgrūda durvis. No spogulsienām viņam pretī šķita iznākam pludmales tērpos ģērbtas sievietes. Vestibils izskatījās kā senlaiku mauru pils, kas pārveidota par mūsdienu bāru. Marmora grīda, palmas un kaulgrebumiem rotātas, iespaidīgas kolonas bija rada mauru stilam, spoguļi, mīkstie atzveltnes krēsli un alumīnija spļaujamtrauki — amerikāņu.
— Lūdzu, senjor! — šveicars, zemu klanīdamies, apsveica Mūnu. — Mani sauc dons Benitess. Vienmēr gatavs jums pakalpot.
— Kur mans čemodāns? — Mūns pārlaida skatienu visapkārt.
— Es uz tā sēžu, — aiz šveicara muguras iznira pinkaina galva. — Un mani sauc Pedro! «Dons» nav nepieciešams.
— Pedro runā muļķības, — šveicars cienīgi aizrādīja. Viņš runāja lauzītā angļu mēlē, ar jocīgu kastīliešu akcentu. — Ņemiet slēdzeni, senjor! Trīspadsmitā istaba.
— Ar brīnišķīgu skatu uz jūru! — Mūns pasmīnēja, atcerējies Ķelnes komersanta vārdus.
— Pie mums visas labākās istabas atrodas jūras pusē. Izejiet uz balkona — un Vidusjūra gulēs pie jūsu kājām. Un kādi saulrieti! … Toties cenas arī divreiz lielākas, — šveicars piebilda jau citā tonī. — Mūsu viesnīcas īpašnieks senjors Deviljē pareizi izdomājis, — vai tad turīgs cilvēks vēlēsies, lai acu priekšā būtu laukums, kur mūžam drūzmējas ļaudis.
— Ir jau labi! — Mūns pārtrauca. — Kādas istabas apdzīvoja Šrīveri?
— Senjorita Gvendolīna Šrīvera dzīvoja četrpadsmitajā, — iesāka šveicars, bet Pedro neļāva viņam pabeigt.
— Bet trīspadsmitajā dzīvoja Jlols Šrīvers ar māti.
— Manā istabā! Vai tad tā nav aizzīmogota? — Mūns izbrīnījās.
— Kāpēc? — šveicars paraustīja plecus. — Viņi saindējās ar konserviem. Mūsu dakteris tūlīt pateica…
— Ar amerikāņu desu. Uz* etiķetes tādas gardas šķēlītes, — Pedro aplaizījās. — Rols mani bieži cienāja … Labs puisis, ne tāds kā citi ārzemnieki. Viņš mācīja mani runāt angliski, bet es viņu — spāniski.
— Runāt andalūziešu dialektā, — šveicars pārlaboja. — Spāniski tu pats runā kā amerikānis!
— Kāpēc Šmits apmetās trīspadsmitajā? Vai tad nebija brīvu istabu? — Mūns vaicāja.
— Bija. Pats prasījās. Jūsu istaba ir viena no labākajām. Blakus dzīvo slavenā Evelīna Rodžera, Holivudas zvaigzne. — Šveicars paklanījās. — Kopš viņa atbraukusi, tūristiem nepietiek vietas: daudzi izīrējuši savas mājas ārzemniekiem, bet paši pārcēlušies dzīvot alās.
— Es ari dzīvoju alā. Pat piedzimu tur, — Pedro lepni paziņoja.
— Taisnība, — šveicars apstiprināja. — Pie mums tādu ir daudz. Kopš senseniem laikiem. Nabaga ļaudis pat pārceļas šurp tieši alu dēļ. Iznāk lētāk nekā celt būdiņas no visādiem draņķiem … — Apjēdzis, ka temats nav diez cik piemērots sarunai ar ārzemnieku, šveicars veikli pārgāja uz citu: — Droši vien redzējāt pili? Jā, jā, marķīza Kastelmares dzimtsīpašums… Senjors Šmits gribēja to pārbūvēt par greznu viesnīcu …