— Esam jau klāt! — Ričijs norādīja uz nelielu rozā mājiņu. — Viņiem tur tagad jauns priekšnieks — pulkvedis Baroha-i-Pinoss. Pirms dažām dienām viņu pārcēluši šurp no Malāgas. Visi brīnās: tik mazs ciemats un pēkšņi — pulkvedis! Bet es zinu, — Ričijs piemiedza acis un turpināja čukstus, — ģenerālis Debldejs pastāstīja Lellītei, ka tas esot kaut kas trimdai līdzīgs. Pulkveža brālis, viens no jauno falangistu vadoņiem, pagājušajā gadā publiski nosaucis ģenerālisimusu Franko par nodevēju. Viņu ietupinājuši uz desmit gadiem, bet pulkvedi pārcēluši uz Panotarosu …
Telpai, kurā ienāca Mūns, bija specifiska smaka un visiem policijas iecirkņiem raksturīgs izskats. Balsinātās māla sienas klāja dūmu un putekļu kārta. Pie vienas sienas karājās krucifikss, pie otras — tā cilvēka ģīmetne, kura nākšana pie varas maksājusi dzīvību miljonam ļaužu. Mūns kaut kur bija lasījis, ka visi Amerikas kontinenta kari no pašiem spāņu iebrukuma laikiem prasījuši mazāk upuru. Gleznotājs bijis sava amata meistars. Kaudiljo Franko, pazems vecis ar kumpu degunu, gleznā izskatījās jauns un vīrišķīgs, īsts spāņu bruņinieks ģenerāļa mundierī. Pat kaudiljo neglītais deguns bija pārvērties impozantā ērgļa degunā. Treknas, spīdīgas mušas riņķoja pa istabu, brīžam apsēzdamās uz ģīmetnes, brīžam turpinādamas riņķa deju. Aiz koka letes stāvēja tintes traipiem klāts galds ar kaut kādiem aktu vākiem, koka- kolas pudeli un vecmodīgu tālruni. Dežurējošais policists ērti iekārtojies koka krēslā ar augstu atzveltni, ar labo roku pārlapoja grāmatiņu, kamēr kreisā gaiņāja mušas.
— Es pie pulkveža Barohas-i-Pinosa! — Mūns teica.
Policists atbildēja kaut ko spāniski.
— Baroha-i-Pinoss! — izrunādams katru balsienu, Mūns atkārtoja.
Policists saprata. Noraidoši pašūpoja galvu un ar žestu lika apsēsties. Pēc tam turpināja pārtraukto darbu. Kamēr policists pāršķīra lappuses, Mūnam bija iespēja sekot grāmatiņas sižetam. Tas bija «grafikos» — amerikāņu komiksa spāņu izdevums, veltīts supermeņa dēkām. Citu
planētu briesmoņi, ar kuriem cīnījās varonis, šais bildītēs nebija izmainījušies, toties pats varonis no tipiska amerikāņa pārvērties par tikpat tipisku spānieti. Mūnam pat likās, ka tas mazliet atgādina ģenerālisimusu Franko. Viena grāmatiņa bija izlasīta. Policists, izņēmis no atvilktnes kokakolas pudeli, atvēra to ar zobiem, iedzēra kādu malku un iegrima sērijas turpinājumā. Komiksa lappuses atkal ņirbēja no elektronu pistoļu šāvieniem un kabatas formāta atombumbu sprādzieniem.
Mūns pagriezās ar muguru pret supermeni un aiz gara laika sāka ieklausīties balsīs, kas skanēja aiz blakus istabas durvīm. Kāds ierunājās angliski. Mūns piesēdās tuvāk durvīm. Tagad runāja jau cits cilvēks, pie tam spāniski. Trīcošā balss droši vien piederēja krietni vecam cilvēkam. Maza pauze. Tad jaunas sievietes balss atkal ierunājās angliski. Mūns nojauta, ka tā ir tulkotāja.
— Sadzirdēju kaut ko neizprotamu — it kā dārdoņu vai rēkoņu. Domāju — zemestrīce … Kliedzu sievai un bērniem, lai ceļas, bet pats apakšveļā skrienu uz šķūni izlaist ēzelīti. Pēkšņi redzu — tieši acu priekšā no debesīm krīt ugunīga siena … Apkārt viss deg … Nolēmu, ka sācies atomkarš… Tikai vēlāk uzzināju, ka tas bija liesmojošais benzīns no degošas lidmašīnas… Tomāti plēnē ja līdz pašam rītam … Nekad nebūtu ticējis, ka saknes var degt kā pakulas.
— Saņemsiet kompensāciju! … Parādiet uz fotogrāfijas vietu, kur atrodas jūsu māja … Atzīmējiet, major! — Šie vārdi tika sacīti angliski. Balss tūdaļ iespiedās atmiņā — tā bija patīkama, reizē pieglaimīga un pavēloša. Nogaidījis, kamēr vina vārdus pārtulko, runātājs laipni apjautājās:
— Kas ir nākamais, pulkvedi Baroha?
— Donja Alisitina Sela, tabakas preču un suvenīru veikala īpašniece.
Tātad pulkvedis atrodas blakus. Mūns uzlēca kājās. Gandrīz tai pašā brīdī sakustējās policists. Bet Mūns bija pirmais. Pagrūdis bez ceremonijām durvis, viņš pārkāpa pār slieksni un izbrīnā apstājās. Viņa priekšā bija Panotarosa miniatūrā. Lieliska, no helikoptera uzņemta fotogrāfija, uz kuras varēja saredzēt katru māju, pat cilvēkus. Aerofoto sedza visu sienu. Pie galda sēdēja smagnējs vīrietis policijas formas tērpā ar pulkveža uzplečiem un daži amerikāņu karavīri. Pie fotogrāfijas, turēdams resnu, sarkanu zīmuli, sastindzis stāvēja majors ar vējā aprautu ķieģeļu krāsas seju un gludiem, galvvidū pāršķirtiem matiem. Pie loga atradās tulkotāja — jūras kara flotes leit- nante. Baltais, līdz spīdumam iecietinātais frencis efektīvi izcēla viņas melnīgsnējo seju un pūkainos, sudrabainā tonī nokrāsotos matus. Visu pārējo telpu piepildīja vietējie iedzīvotāji, apsēdušies kur kurais.
Ieraudzījis Mūnu, pulkvedis Baroha-i-Pinoss piecēlās. Viņa gaļīgā seja kļuva skarba:
— Šeit nedrīkst ienākt!
— Misters Šrīvers pilnvarojis mani izmeklēt…
— Tad jūs esat slavenais misters Mūns?! Priecājos iepazīties! — pulkvedis plati pasmaidīja. — Saņēmu no mistera Šrīvera telegrammu … Tiklīdz atbrīvošos, ieradīšos pie jums, bet pagaidām — atvainojiet… Svarīga apspriede.
— Es dzīvoju «Holivudā».
— Zinu, zinu, trīspadsmitajā… Uz drīzu redzēšanos!
— Neredzu iemeslu, kādēļ misteram Mūnam būtu jāaiziet. Mums te nav noslēpumu, — teica patīkamā balss. — Būsim pazīstami… Debldejs! Jūsu kaimiņš viesnīcā. Dzīvoju astoņpadsmitajā.
Kalsnējs vīrietis pasniedza Mūnam roku. Celuloīda kvadrātā, kas bija piestiprināts virs krūšu kabatas, varēja lasīt — «Brigādes ģenerālis Džeremijs Debldejs». Sirmi, īsi apcirpti mati. Zelta pensnejs. Intelektuāla seja. Tādas reizēm mēdz būt gudriem juristiem vai veikalniekiem.