VIJS
* Vijs — ir kolosāls vienkāršas tautas iztēles radījums. Tādā vārdā mazkrieviem saucas gnomu priekšnieks, kura acu plaksti sniedzas līdi pašai zemei. Viss šis stāsts ir tautas leika. Es nekā negribēju tur grozīt un atstāstu gandrīz tādā pašā vienkāršībā, kā to dzirdēju. (Gogoļa piezīme.)
Līdzko Kijevā sāka zvanīt no rīta diezgan skanīgais seminārā zvans, kas karājās pie Brālības klostera vārtiem, kad jau no visas pilsētas steidzās bariem skolnieki un bursakl. Gramatiķi, retoriķi, filozofi un dievvārdinieki ar burtnīcām padusē devās klasē. Gramatiķi bija vēl loti mazi: iedami grūstīja viens otru un bārās savā starpā vissmalkākā diskantā; gandrīz visi viņi bija saplosītos vai nosmulētos tērpos, un viņu kabatas mūžīgi bija piepildītas visādām drazām, kā piemēram: kauliņiem, svelpjamiem, ko pagatavoja no spalviņām, neapēstiem pīrāgiem, bet dažreiz pat arī maziem zvirbulēniem, no kuriem viens, pēkšņi iečiepstēdamies neparastajā klases klusumā, sagādāja savam patronam krietnus sitienus pa abām rokām, bet dažreiz arī ķiršu žagarus. Retoriķi gāja solidāk; tērpi viņiem bija bieži vien pilnīgi veseli, bet toties sejā gandrīz vienmēr bija kāds rotājums retoriska tropa veidā: vai nu viena acs palīda zem pašas pieres, vai lūpu vietā bija vesels pūslis, vai arī bija kāda cita zīme; šie runāja un dievojās savā starpā tenorā. Filozofi par veselu oktāvu ņēma zemāk; viņu kabatās, atskaitot stipras tabakas saknes, cita nekā nebija. Rezervju viņi nekādu nesagādāja, un visu, kas gadījās, tūdaļ apēda; no viņiem vilka pēc pīpes un degvīna, dažreiz tik tālu, ka garāmgājējs amatnieks, apstājies, vēl ilgi ostīja gaisu kā dzinēja suns. Tirgū šai laikā parasti tikko sāka kustēties, un pārdevējas ar bublikiem, veģiem, arbuzu sēklām un magoņu galvām raušus raustīja aiz stērbelēm tos, kuru stērbeles bija no smalkas vadmalas vai kādas kokvilnas drānas. «Paniči, paniči! šurpu, šurpu!» runāja viņas no visām pusēm, varbūt bubļikus, magoņu maizītes, vītenīšus, baltmaizītes labas! nudien, labas! ar medu! pati cepu!» Otra, pacēlusi kaut ko garu no mīklas savītu, sauca: «Varbūt sūkājamo! Paniči nopērciet sūkājamo!» «Nepērciet no sitās nekā: skatiet, cik viņa drausmīga, — ir deguns nejauks, ir rokas netīras …» Bet filozofus un dievvārdniekus viņas baidījās aizskart, jo filozofi un dievvārdnieki vienmēr mīlēja tikai nogaršot un pie tam veselām saujām. Ieradies seminārā, viss bars izvietojās pa klasēm, kas atradās zemās, taču diezgan plašās istabās ar nelieliem logiem, platām durvīm un notraipītiem soliem. Klase pēkšņi pildījās dažādu balsu dūcieniem: auditori izklaušināja savus skolniekus: skaņais gramatiķa diskants līdzinājās stikla skanēšanai, kas bija ielikts mazajos logos un atbildēja gandrīz ar to pašu skaņu; kaktā dūca retoriķis, kura mutei un biezajām lūpām vajadzēja piederēt vismaz filozofijai. Viņš dūca basā, un iztālēm bija tikai dzirdams: «bu, bu, bu…» Auditori, noklausoties stundu, skatījās ar vienu aci zem sola, kur no padotā bursaka kabatas rēgojās laukā veģis, vai biezpiena maizīte, vai ķirbju sēklas. Kad viss šis skolotais bars paguva ierasties mazliet agrāk vai arī kad zināja, ka profesori ieradīsies vēlāk nekā parasts, tad pēc vispārējas vienošanās sarīkoja kauju, un šai kaujā bija jāpiedalās visiem, pat cenzoriem, kuru pienākums bija uzmanīt visa skolēnu personālā kārtību un tikumību. Divi dievvārdnieki parasti izlēma, kā jānorisinās kaujai: vai katrai klasei jāstāv par sevi, atsevišķi, vai visiem jāsadalās divi pusēs: bursā un seminārā; Katrā ziņā gramatiķi uzsāka paši pirmie un, kolīdz iejaucās retoriķi, viņi jau skrēja projām un nostājās uz paaugstinājumiem, lai sekotu kaujai. Pēc tam kaujā iestājās filozofija ar melnām, garām ūsām un visbeidzot arī dievvārd- niecība šausmīgās biksēs un stipri resniem kakliem. Parasti beidzās ar to, ka dievvārdniecība sakāva visus, un filozofija, braucīdama sānus, spiedās klasē un izvietojās atpūsties uz soliem. Profesors, kas ienāca klasē un kas kādreiz pats bija piedalījies līdzīgās kaujās, pēc savu klausītāju pietvīkušajām sejām vienā mirklī redzēja, ka kauja bijusi pamatīga, un tai brīdī, kad viņš cirta ar žagariem pa pirkstiem retorikai, citā klasē cits profesors nodeva ar koka lāpstiņām pa rokām filozofijai. Bet ar dievvārdniekiem bija jārīkojas pavisam citādi: viņiem, pēc dievvārdniecības profesora izteiciena, tika nobērts pa mēriņam rupjo zirņu, kas sastāvēja no īsiņiem adas kančukiem.
Svinamās dienās un svētkos semināristi un bursaki staigāja pa mājām ar leļļu teātriem. Dažreiz spēlēja komēdiju, un tādā gadījumā arvien izcēlās kāds dievvārdnieks, augumā nedaudz zemāks par Kijevas zvanu torni, kas tēloja Herodiadu vai Pentefriju, eģiptiešu galminieka sievu. Par atlīdzību viņi saņēma audekla gabalu, vai prosas maisu, vai pusi vārītas zoss un šo to līdzīgu. Visa šī skolotā saime, — kā seminārs, tā arī bursa, kas izjuta kaut kādu mantotu ienaidu savā starpā, — bija ārkārtēji nabadzīga uztura līdzekļiem un turklāt neparasti rijīga, tā ka saskaitīt, cik katrs no viņiem notiesāja vakariņās klimpu, būtu bijusi pilnīgi neiespējama lieta, un tāpēc pārtikušo īpašnieku labprātīgie ziedojumi nevarēja būt pietiekami. Tad seminārs, kas sastāvēja no filozofiem un dievvārdniekiem, sūtīja gramatiķus un retoriķus viena filozofa vadībā, — bet dažreiz pievienojās arī pats, — ar maisiem pār pleciem patukšot svešus dārzus — un bursā parādījās ķirbju biezputra. Senatori tik ļoti saēdās arbuzus un melones, ka otrā dienā auditori dzirdēja no viņiem viena uzdevuma vietā divus: viens nāca laukā pa muti, otrs kurkstēja senatora vēderā. Bursa un seminārs nēsāja kaut kādas garas svārku līdzības, kas sniedzās līdz šim laikam: technisks termins, kas nozīmēja — tālāk par papēžiem.