«Un nu, pan Choma! tagad arī mums ir laiks doties pie nelaiķes,» sacīja sirmais kazaks, griezdamies pie filozofa, un visi četri, to skaitā Spirids un Dorošs, devās uz baznīcu, pērdami ar pātagām suņus, kuru laukā bija liels daudzums un kas no dusmām koda viņu nūjās.
Filozofs, neraugoties uz to, ka bija paguvis iestiprināties ar krietnu krūzi degvīna, slepeni juta uzmācīgas bailes, kas auga lielākas, jo vairāk viņi tuvojās apgaismotajai baznīcai. Stāsti un savādie notikumi, ko viņš bija dzirdējis, palīdzēja vēl vairāk darboties viņa iedomām. Krēsla zem žoga un kokiem sāka mesties retāka: apvidus kļuva kailāks. Viņi iegāja beidzot nelielā pagalmiņā aiz vecās baznīcas žoga, kur nebija neviena kociņa un pavērās vienīgi kails lauks un nakts krēslas aizsegtas pļavas. Trīs kazaki uzkāpa kopā ar Chomu pa stāvām kāpnēm lievenī un iegāja baznīcā. Te viņi pameta filozofu, novēlēdami viņam laimīgi izpildīt savu pienākumu, un aizslēdza aiz viņa durvis, kā pans bija pavēlējis.
Filozofs palika viens. Vispirms viņš nožāvājās, pēc tam izstaipījās, tad iepūta abās saujās un beidzot arī atskatījās. Vidū stāvēja melnais šķirsts; sveces dega tumšo svētbilžu priekšā: to gaisma apgaismoja tikai ikonostasu un mazliet baznīcas vidu; attālie baznīcas telpas kakti bija tīti krēslā. Augstais senlaicīgais ikonostass jau rādīja lielu vecumu; tā caurumainais izgriezuma darbs, apklāts zeltu, mirdzēja vairs tikai dzirkstīm: zeltījums vienā vietā bija nobiris, otrā pavisam melns kļuvis, svēto sejas, kļuvušas pilnīgi tumšas, raudzījās kaut kā drūmi. Filozofs vēlreiz atskatījās. «Nu ko? — sacīja viņš, — kas te ko baidīties? Cilvēks atnākt šurp nevar, bet pret miroņiem un aizgājējiem no viņas saules man ir lūgsnas, tādas, ka, tiklīdz noskaitīšu, viņi mani pat ne ar pirkstu neaizskars. Nekas! — atkārtoja viņš, pametis ar roku, — lasīsim.» Pienācis pie klirosa, viņš ieraudzīja vairākus saišķus sveču. «Tas ir labi, — nodomāja filozofs, — jāapgaismo visa baznīca tā, lai būtu redzams Јā dienā. Ek, žēl, ka dievnamā nedrīkst pīpi izsmēķēt!»
Un viņš sāka pielipināt vaska sveces visām karnizēm, pul- tēm un svētbildēm, nemaz tās nežēlodams, un drīz vien visu baznīcu pildīja gaisma. Tikai augšā krēsla kļuva it kā stiprāka, un krēslainās svētbildes lūkojās drūmāk iz senlaicīgajiem grieztajiem ietvariem, kam šur tur mirdzēja zeltījums. Viņš piegāja pie šķirsta, bailīgi paraudzījās nomirušās sejā un, mazliet nodrebējis, nevarēja neaizvērt savu acu; tik briesmīgs, žilbinošs skaistums!
Viņš novērsās un gribēja aiziet; bet dīvainā ziņkārē, dīvainās pretrunīgās sajūtās, kas cilvēku nepamet it sevišķi baiļu laikā, viņš nenocietās, aiziedams nepalūkojies viņā, un pēc tam, juzdams tādas pašas trīsas, palūkojās vēlreiz. Patiesi, spilgtais aizgājējas skaistums šķita briesmīgs. Var jau būt, ka viņa neiedvestu tik paniskas šausmas, ja būtu mazliet nejēdzīgāka. Bet viņas vaibstos nebija nekā nespodra, neskaidra, nedzīva; viņa bija dzīva, un filozofam likās, it kā viņa lūkojas tajā aizvērtām acīm. Viņam pat likās, it kā no
viņas labās acs skropstām noritēja asara, un, kad tā apstājās uz vaiga, tad viņš skaidri redzēja, ka tā bija asins lāse.
Viņš steidzīgi devās pie klirosa, atvēra grāmatu un, lai vairāk sevi iedrošinātu, sāka lasīt ļoti skaļā balsī. Viņa balss pārsteidza baznīcas koka sienas, kas sen bija kļuvušas klusas un kurlas; vientulīgi, bez atbalss, krita vārdi sulīgā basā pilnīgā nāves klusumā un likās mazliet mežonīgi pat pašam lasītājam. «No kā baidīties? — domāja viņš pie sevis: — viņa taču nepiecelsies no sava šķirsta, jo bīsies dieva vārda. Lai viņa gul! Un kas gan es būtu par kazaku, ja izbītos? Nu, iedzēru iieku — tāpēc tad arī šķiet baigi. Iešņaukšu varbūt tabaku. Ek, jauka tabaka! Lieliska tabaka! Laba tabaka!» Tomēr, katru lapu pāršķirot, viņš lūkojās šķībi uz šķirstu, un negribētas jūtas šķita viņam čukstam: «Nupat, nupat piecelsies! Nupat piecelsies, nupat paskatīsies no šķirsta!»
Bet bija nāves klusums; šķirsts stāvēja nekustīgi; sveces izlēja veselus gaismas plūdus. Baiga ir apgaismota baznīca naktī ar nomirušām miesām un bez nevienas cilvēka dvēseles!
Paaugstinājis balsi, viņš sāka dziedāt dažādās balsīs, vēlēdamies apklusināt baiļu paliekas, bet ik mirkli viņš pievērsa savas acis šķirstam, it kā negribot jautādams: «Bet ja nu viņa pamostas, ja nu viņa pieceļas?»
Bet šķirsts nepakustējās. Kaut jel kāda skaņa, kaut jel viena dzīva būte, kaut vai circenis būtu atsaucies kaktā! Tikko bija dzirdama attālas sveces viegla čirkstēšana vai arī vaska piliena vāja viegli krītoša skaņa, kas nopilēja uz grīdas.
«Nu, bet ja pieceļas? …»
Viņa pacēla galvu …
Viņš mežonīgi palūkojās un izberzēja acis. Un viņa, patiesi, vairs negul, bet sēž savā šķirstā. Viņš novērsa savas acis un atkal šausmās pievērsa tās šķirstam. Viņa piecēlās … iet pa baznīcu aizvērtām acīm, nemitīgi taustoties ar rokām, it kā vēlētos notvert kādu.
Viņa nāk taisni uz viņu. Bailēs viņš apvilka gaisā ap sevi apli; ar pūlēm sāka lasīt lūgsnas un skaitīt buramos vārdus, ko viņam bija iemācījis kāds mūks, kas visu savu mūžu redzējis raganas un nešķīstus garus.
Viņa nostājās gandrīz uz pašas apļa svītras; bet varēja redzēt, ka viņai nebija spēka pārkāpt to, un viņa kļuva pavisam zila, kā cilvēks, kas jau vairākas dienas ir miris. Chomam nebija drosmes uzlūkot viņu: viņa bija briesmīga. Viņa sacirta zobus un atvēra savas mirušās acis; bet, nekā neredzēdama, trakumā — ko izteica viņas drebošā seja — metās uz otru pusi un, izstiepusi rokas, apkampa ar tām katru pilaru un stūri, cenzdamās notvert Chomu. Beidzot viņa apstājās, padraudēja ar pirkstu un apgulās savā šķirstā.