Sapulcējušies ap viņu nokāra galvas, dzirdot tādus vārdus. Pat nelielais zēns, ko visi gājēji — pēc viņu domām ar pilnām tiesībām — pilnvaroja savā vietā, kad bija jātīra zirgu stallis vai jānes ūdens, pat arī šis nabaga zēns atvēra muti.
Šai brīdī gāja garām vēl ne visai veca sievele cieši savilktā ņieburā, kas izcēla viņas apaļo un spēcīgo stāvu, vecās ķēkšas palīdze, briesmīga koķete, kas vienmēr kaut ko atrada, ko piespraust savai aubei: vai nu lentes galiņu, vai neļķi, vai pat papīriņu, ja nebija kaut kā cita.
«Labdien, Choma!» viņa sacīja, ieraudzījusi filozofu. «Ai, ai, ai! kas tad ar tevi ir?» viņa iesaucās, sasizdama rokas.
«Kā kas, muļķa sieva?»
«Ak, vai dieviņ! tu tak esi pavisam sirms!»
«Ehe, he! Viņa taču saka patiesību!» sacīja Spirids, cieši viņā ieskatīdamies. «Tu tiešām esi kļuvis sirms kā mūsu vecais Javtuchs!»
Filozofs, to izdzirdis, aizskrēja kā bulta uz virtuvi, kur viņš bija ievērojis pie sienas pielīmētu, mušu noraibinātu trīsstūrainu spoguļa gabalu, kā priekšā bija sabāztas neaiz- mirsteles, ziemcietes un pat dievkociņu vītne, kas norādīja uz greznīgas koķetes tualeti. Viņš šausmās ieraudzīja runātāju vārdu patiesību: puse viņa matu tiešām bija balti.
Nokāris galvu, Choma Bruts nodevās pārdomām: «Iešu pie pana,» sacīja viņš beidzot, «izstāstīšu viņam visu un paskaidrošu, ka vairāk negribu lasīt. Lai sūta mani tūlīt pat uz Kijevu.»
Šādās domās viņš uzņēma virzienu uz pana mājas lieveni.
Sotņiks sēdēja gandrīz nekustīgs savā istabā. Tās pašas bezcerīgās skumjas, kādas viņš bija redzējis tā sejā agrāk, bija redzamas tajā arī tagad. Tikai viņa vaigi bija iekrituši daudz vairāk nekā agrāk. Varēja redzēt, ka viņš ļoti maz bija lietojis barību vai, varbūt, pat nebija tai pieskāries. Neparasts bālums piešķīra viņam it kā akmeņainu stingumu.
«Sveiks, bēduli!» teica viņš, ieraudzījis Chomu, kas bija palicis stāvot ar cepuri rokās pie durvīm. «Nu ko, kā tev iet? Vai viss kārtībā?»
«Kārtībā ta' kārtībā; tādi velni ieviesušies, ka' taisni jāņem cepure un jālaižas, kurp kājas nes.»
«Kā tā?»
«Nu, jūsu meitiņa, pan … Ar prātu spriežot, viņa, protams, ir kungu kārtas, tam neviens nerunās pretī; bet, neņemiet par ļaunu, lai dievs dod viņas dvēselei mieru…»
«Ko tad meitiņa?»
«Pielaidusi pie sevis nelabo. Tādas bailes aizdod, ka nekādi raksti nelīdz.»
«Lasi, lasi! Ne velti viņa tevi atsaukusi: viņa rūpējās, mana dūjiņa, par savu dvēseli un gribēja ar lūgsnām aizdzīt visas ļaunās domas.»
«Jūsu vara, pan: nudien, nav pa spēkam!»
«Lasi, lasi!» turpināja tai pašā pierunātāja balsī sotņiks, «tev vēl viena nakts tagad palikusi; tu izdarīsi kristīgu darbu, un es apbalvošu tevi.»
«Lai kādas būtu balvas. .. Kā nu tu gribi, pan. bet es nelasīšu!» sacīja Choma noteikti.
«Klausies, filozof!» sacīja sotņiks, un balss viņam kļuva cieta un barga, «es nemīlu tādus izgudrojumus. Tu vari to darīt jūsu bursā, bet pie manis nav tā: kad es tevi nopēršu, tas nebūs tā kā rektors. Vai tu zini, kādi ir krietni ādas kančuki?»
«Kā nu nezinu!»" sacīja filozofs, pazeminājis balsi, «katrs zina, kas ir ādas kančuki: lielākā skaitā — nepanesama lieta.»
«Jā. Bet tu vēl nezini, kā mani puiši prot pērt!» sacīja bargi sotņiks, celdamies kājās, un viņa sejas izteiksme kļuva pavēlīga un nežēlīga, atklādama visu viņa neiegrožoto raksturu, ko tikai uz laiku iemidzinājušas sēras. «Pie manis pa- priekšu noper, pēc tam ielaista ar degvīnu, un pēc tam atkal. Ej, ej, dari savu darāmo! Nepadarīsi — nepiecelsies, bet izdarīsi — tūkstoš červoncu!»
«Oho, ho! tas jau ir ķēriens!» nodomāja filozofs iziedams, «ar tādu nav ko jokot. Pagaidi, pagaidi, draudziņ: es tā uzasināšu slēpes, ka tu saviem suņiem nepanāksi mani.»
Un Choma nolēma katrā ziņā bēgt. Viņš tikai gribēja nogaidīt pēcpusdienas stundu, kad visiem gājējiem bija paradums nolīst siena šķūņos un atvērtu muti laist vaļā tādu krākšanu un svilpošanu, ka pana sēta kļuva līdzīga fabrikai.
Beidzot šis laiks pienāca. Pat Javtuchs piemiedza acis, izstiepies saulē. Filozofs ar bailēm un drebēšanu devās klusītēm pana dārzā, no kurienes, kā viņam likās, bija ērtāk un nemanāmāk izbēgt laukos. Sis dārzs, pēc paraduma, bija ļoti nolaists un tātad ārkārtīgi noderēja katram slepenam pasākumam. Atskaitot tikai vienu celiņu, kas bija iemīts saimniecisku vajadzību pēc, viss pārējais bija apslēpts biezi saaugušiem ķiršiem, irbenājiem, dadžiem, kas izbāza uz pašu augšu savus garos kātus ar lipīgām rožainām galviņām. Visu šo raibo koku un krūmāju klāstu kā tīkls sedza apīņi un veidoja pār tiem jumtu, kas uzgulās žogam un gāja pa to uz leju vijīgām čūskām kopā ar mežonīgajiem lauku pulkstenī- šiem. Aiz žoga, kas noderēja par dārza robežu, stiepās vesels nezāļu mežs, kurā nevienam nebija ziņkāres ielūkoties, un izkapts sašķīstu gabalos, ja tā gribētu pieskarties ar savu asmeni tā kokainajiem, resnajiem stiebriem.
Kad filozofs gribēja pārkāpt žogu, viņa zobi klabēja un sirds sita tik stipri, ka viņš pats izbijās. Viņa garās chlamidas apakša, šķita, lipa pie zemes, it kā to kāds būtu pienaglojis. Kad viņš kāpa pāri žogam, viņam likās, ka ausīs tam, dulli- noši svilpdama, tarkšķētu kāda balss: «Kurp, kurp?» Filozofs ieklupa nezālēs un metās bēgt, pastāvīgi klupdams pār vecām saknēm un saminot kājām kurmjus. Viņš redzēja, ka viņam, kad viņš izlīda no nezālēm, bija jāpārskrien lauks, aiz kura melnoja biezi meža rožu krūmi, kur viņš uzskatīja sevi •drošībā un ko pārejot viņš, pēc savām domām, cerēja uziet uz tiešo Kijevas ceļu. Lauku viņš pārskrēja vienā mirklī un atradās biezajos meža rožu krūmos. Erkšķājam viņš izlīda cauri, atstādams par mesliem uz katra asā ērkšķa gabalus no sava tērpa, un atradās nelielā ieplakā. Pūpols, sazarojušiem zariem, noliecās tepat gandrīz līdz pašai zemei. Neliels avots mirdzēja tīrs kā sudrabs. Pirmais filozofa darbs bija — apgulties un nodzerties, jo viņš juta neizciešamas slāpes. «Labs ūdens!» sacīja viņš, slaucīdams lūpas, «te varētu atpūsties.»