Piats svinīgākais notikums semināram bija — brīvdienas: laiks no jūnija mēneša, kad parasti buršu atlaida mājās. Tad viss lielceļš piebira ar gramatiķiem, filozofiem un dievvārdniekiem. Kam nebija savas pajumtes, tas devās pie kāda no draugiem. Filozofi un dievvārdnieki devās kondīcijas, tas ir — uzņēmās mācīt vai sagatavot pārtikušu ļaužu bērnus un saņēma par to gadā jaunus zābakus, bet dažkārt arī svārkus. Visa šī varza staigāja kopā veseliem bariem, vārīja sev biezputru un pārnakšņoja laukā. Katrs stiepa sev līdzi maisu, kurā atradās viens krekls un pāris kājautu. Dievvārdnieki bija sevišķi taupīgi un akurati: lai nenovalkātu zābakus, viņi novilka tos, uzkāra uz nūjām un nesa pār pleciem, sevišķi, kad bija dubļi: tad viņi, uzlocījuši bikses līdz ceļiem, bezbailīgi šļakstināja ar savām kājām peļķes. Līdzko viņi pamanīja tālumā mājas, tūdaļ nogriezās no lielceļa un, tuvodamies mājai, kas izbūvēta kārtīgāk par citām, nostājās logu priekšā rindā un pilnu muti uzsāka dziedāt kantu. Mājas īpašnieks, kaut kāds vecs ciema kazaks, ilgi viņos klausījās, atspiedies uz abām rokām, pēc tam rūgti raudāja un sacīja, griezdamies pie savas sievas: «Sieviņ! tas, ko skolēni dzied, droši vien ir kas ļoti prātīgs; iznes viņiem speķi un kaut ko tādu, kas mums ir.» Un vesela bļoda vareņiku sabira maisā. Prāvs speķa gabals, daži klaipiņi maizes, un dažreiz pat sasieta vista novietojās kopā. Šādiem krājumiem stiprinājušies, gramatiķi, retoriķi, filozofi un dievvārdnieki atkal turpināja ceļu. Bet, jo tālāk gāja viņi, jo vairāk saruka viņu bars. Gandrīz visi izklīda pa mājām, un palika tie, kuru vecāku lizdas bija tālāk par citiem.
Kādreiz līdzīga klejojuma laikā trīs bursaki nogriezās no lielā ceļa sānis ar nodomu pirmajās mājās apgādāties ar pārtiku, jo maiss viņiem bija jau sen tukšs. Tie bija: dievvārd- nieks Chaļava, filozofs Choma Bruts un retoriķis Tiberijs Gorobecs. Dievvārdnieks bija noaudzis, plecīgs vīrs, un viņam bija ārkārtīgi savāds tikums: visu, kas pagadījās viņa tuvumā, viņš katrā ziņā nozaga. Citā reizē viņa raksturs bija ārkārtīgi drūms, un, kad viņš piedzērās, tad paslēpās nezālēs, un seminaram bija lielas pūles viņu tur sameklēt. Filozofs Choma Bruts bija jautras dabas, ļoti mīlēja gulšņāt un smēķēt pīpi; bet, ja viņš dzēra, tad katrā ziņā salīga muzikantus un dejoja trepaku. Viņš bieži garšoja rupjos zirņus, bet pilnīgā filozofiskā vienaldzībā, sacīdams, ka kam jānotiek, no tā neizbēgsi. Retoriķim Tiberijam Gorobecam vēl nebija tiesību nēsāt ūsas, dzert degvīnu un smēķēt pīpi. Viņš nēsāja tikai matu šķipsnu, un tāpēc viņa raksturs tai laikā vēl bija maz attīstījies; bet, spriežot pēc lielajiem puniem pierē, ar kādiem viņš bieži ieradās klasē, varēja domāt, ka no viņa iznāks krietns karavīrs. Dievvārdnieks Chaļava un filozofs Choma bieži plēsa viņu aiz čupra par savas aizbildniecības zīmi un izlietoja viņu par deputātu.
Bija jau vakars, kad viņi nogriezās no lielceļa; saule bija tikko nogājusi, un dienas siltums kavējās vēl gaisā. Dievvārdnieks un filozofs gāja klusēdami, smēķēdami pīpes; retoriķis Tiberijs Gorobecs sita ar nūju suņuburkšķu galvas, kas auga gar ceļmalu. Ceļš gāja caur ozolu un lazdu izkaisītām grupām, kas auga pļavā. Nolejas un nelieli uzkalni, zaļi un apaļi kā kupoli, šķērsoja dažreiz līdzenumu. Divi vietās parādījās druva ar briestošiem rudziem, kas bija zīme, ka drīz jānāk kādai sādžai. Bet bija jau vairāk nekā stunda, kopš viņi bija pagājuši garām labības laukiem, un vēl nerādījās neviena apdzīvota vieta. Krēsla jau pilnīgi aptumšoja debesis, un tikai vakaros balēja sārtā mirdzuma paliekas.
«Velns lai parauj!» sacīja filozofs Choma Bruts, «pilnīgi likās, ka nupat būs mājas.»
Dievvārdnieks klusēja, paraudzījās visapkārt, pēc tam atkal paņēma mutē savu pīpi, un visi turpināja ceļu.
«Nudien!» sacīja atkal filozofs apstādamies, «ne velna neredz.»
«Bet varbūt tālāk gadīsies kādas mājas,» sacīja dievvārdnieks, neizlaizdams pīpi. Bet pa to laiku jau satumsa nakts, un diezgan tumša nakts. Nelieli mākoņi pastiprināja tumsu, un, spriežot pēc visām pazīmēm, nevarēja gaidīt ne zvaigžņu, ne mēness. Bursaki ievēroja, ka viņi nomaldījušies un sen vairs neiet pa ceļu.
Filozofs, pataustījis ar kājām uz visām pusēm, sacīja beidzot strupi: «Un kur tad ceļš?» Dievvārdnieks klusēja brīdi un domīgi sacīja: «Jā, nakts ir tumša.» Retoriķis nogaja sānis un pūlējās rāpus uztaustīt ceļu, bet viņa rokas salūkoja tikai lapsu alas. Visur bija vienīgi stepe, pa ko, likās, nekad neviens nebrauca. Ceļinieki vēl centās paiet mazliet uz priekšu, bet visur bija tā pati mežonīgā apkārtne. Filozofs mēģināja sasaukties, bet viņa balss pilnīgi nosmaka pamalēs un neatrada nekādas atbildes. Mazliet vēlāk bija dzirdami tikai nelieli trokšņi, līdzīgi vilku gaudošanai.
«Redzi nu! ko lai dara?» teica filozofs.
«Nu ko? palikt un pārgulēt uz lauka!» sasijā dievvārdnieks un bāza roku kabatā sadabūt uguni un aizsmēķēt no jauna savu pīpi. Bet filozofs negribēja tam piekrist: viņam arvien bija paradums iekniedēt naktij puspudīgu maizes gabalu un mārciņas četras speķa, un viņš šoreiz sajuta savā vēderā kaut kādu nepanesamu vientulību. Turklāt, neraugoties uz savu jautro dabu, filozofs mazliet baidījās no vilkiem.
«Nē, Chaļava, nevar,» sacīja viņš. «Kā nu tā, bez kāda stiprinājuma izstiepsies un gulēsi kā kāds suns? Pamēģināsim vēclass="underline" varbūt uzmaldīsimies uz kādu māju, un kaut vai glāzīti degvīna izdosies iedzert uz nakti.»
Pie vārda degvīns dievvārdnieks nospļāvās sānis un piebilda: «Tas jau skaidrs, ka uz lauka nav ko palikt.» Bursaki devās uz priekšu, un viņiem par lielu prieku izklausījās, it kā tālumā rietu suņi. Ieklausījušies, no kuras puses, viņi devās uz priekšu možāki un, mazliet pagājuši, ieraudzīja uguntiņu. «Mājas! Nudien, mājas!» sacīja filozofs. Pieņēmums viņus nepievīla: pēc kāda laika viņi tiešām ieraudzīja nelielas mājas, kas sastāvēja tikai no divi ēkām, kas atradās vienā un tai pašā sētā. Logos dega uguns; aiz žoga rēgojās kāds desmits plūmju koku. Ielūkojušies pa šķirbainajiem dēļu vārtiem, bursaki ieraudzīja pagalmu, kas bija piebraukts čumaku vezumiem. Sur tur šai brīdī iemirdzējās debesīs zvaigznes.