Aiz muguras viņam stāvēja tas pats vecais kazaks, kas vakar tik rūgti raudāja par tēva un mātes nāvi un par savu vientulību.
«Velti tu domā, pan filozof, aizlavīties no mājām!» runāja viņš, «te nav tā iekārtots,"lai varētu aizbēgt, un arī ceļi Kājniekam ir slikti, bet ej labāk pie pana: viņš sen tevi gaida dzīvojamā istabā.»
«Iesim! Ko tad … es ar prieku,» sacīja filozofs un devās pakaļ kazakam.
Sotņiks, jau stipri vecs, sirmām ūsām un drūmu skumju izteiksmi, sēdēja pie galda dzīvojamā istabā, atbalstījis abām rokām galvu. Viņam bija ap piecdesmit gadu; bet dziļās bēdas sejā un kaut kāda bāli vāja sejas krāsa rādīja, ka viņa dvēsele bija satriekta un saplosīta pēkšņi vienā mirklī un visa agrākā jautrība un trokšņainā dzīve bija nozudusi uz mūžiem. Kad ienāca Choma kopā ar veco kazaku, viņš atlaida vienu roku un viegli pamāja ar galvu uz viņu dziļo pakla- nīšanos.
Choma un kazaks godbijīgi apstājās pie durvīm. *
«Kas tu, un no kurienes, un kādas kārtas, labais cilvēk?» sacīja sotņiks ne laipni, ne bargi.
«No bursakiem, filozofs Choma Bruts.»
«Un kas bija tavs tēvs?»
«Nezinu, godātais pan.»
«Un tava māte?»
«Arī māti nezinu. Ar prātu spriežot, māte, protams, ir bijusi; bet kas viņa un no kurienes, un kad dzīvojusi, — nudien, labdzimtība, nezinu.»
Sirmgalvis apklusa un, šķita, mirkli palika pārdomās.
«Kā tad tu iepazinies ar manu meitiņu?»
«Neesmu iepazinies, godātais pan, nudien, neesmu iepazinies! Man vēl nekādu darīšanu ar jaunkundzēm nav bijis, kamēr vien es pasaulē dzīvoju.»
«Kāpēc tad viņa nevienam citam, bet taisni tev noteica lasīt?»
Filozofs paraustīja plecus: «Dievs zina, kā to izskaidrot. Ir jau zināma lieta, ka kungi dažkārt iekāro ko tādu, ko pat visskolotākais cilvēks nesaprot; un sakāmvārds saka: «Steidzies, naidniek, ticis, kā pans licis.»»
«Vai tik tu nemelo, pan filozof?»
«Lai šai pašā vietā pērkons mani nosper, ja es meloju.»
«Ja tikai vienu mirkli ilgāk būtu tu nodzīvojusi,» skumji sacīja sotņiks, «tad, droši vien, es būtu uzzinājis visu. «Nevienam nedod lasīt par mani, bet aizsūti, tēti, tūlīt pat uz Kijevas semināru un atved bursaku Chomu Brutu; lai trīs naktis lūdz par manu grēcīgo dvēseli. Viņš zina …» Bet ko zina, es vairs nedzirdēju: viņa, dūjiņa, tikai to vien spēja izsacīt un nomira. Tu, krietnais cilvēk, droši vien, esi pazīstams ar savu svēto dzīvi un dievam tīkamiem darbiem, un viņa, varbūt, bija saklausījusies par tevi.»
«Kas? Es?» sacīja bursaks, atkāpdamies aiz izbrīna. «Es ar svētu dzīvi?» sacīja viņš, paskatīdamies sotņikam tieši acīs. «Dievs ar jums, pan! Ko jūs tur runājat! Es taču — kaut arī to neklājas sacīt — gāju pie maiznieces ap pašu Zaļo ceturtdienu».
«Nu… laikam jau ne velti tā nolemts. Tev jāsāk no šīs pašas dienas savs darbs.»
«Es kaut ko gribēju sacīt par to jūsu labestībai… To jau nu, protams, katrs cilvēks, kas iemācījies svētos rakstus, var samērā … tikai te tā īstenāk būtu iederējies diakons vai vismaz djaks. Tie ir sapratīgi ļaudis un zina, kā viss tas darāms: bet es… Un man jau arī balss nav tāda, un pats es — velns zina kas. Nekāda izskata no manis nav.»
«Kā nu tu gribi, tikai es visu, ko man mirstot vēlēja mana dūjiņa, izpildīšu, nekā nežēlodams. Un kad tu no šīs dienas trīs naktis nolasīsi, kā nākas, par viņu lūgsnas, tad es ievi atalgošu, bet ja ne — arī pašam velnam neieteicu saniknot mani.»
Pēdējos vārdus sotņiks izteica tik cieti, ka filozofs pilnīgi saprata to nozīmi.
«Seko man!» sacīja sotņiks.
Viņi izgāja priekšnamā. Sotņiks atvēra durvis uz otru istabu, kas bija iepretī pirmajai. Filozofs apstājās mirkli priekšnamā izšņaukties un ar kaut kādām neizskaidrojamām bailēm pārkāpa pār slieksni. Visa grīda bija noklāta sarkanu audumu. Kaktā zem svētbildes uz augsta galda gulēja mirušās miesas uz zila samta segas, kas bija izrotāta zelta apmali un bārkstīm. Augstas vaska sveces, apvītas irbenājiem, stāvēja kājgalī un galvgalī, izliedamas savu nespodro, dienas spožumā zūdīgo gaismu. Mirušās seju viņam aizsedza bezcerīgais tevs, kas sedeja pie viņas, pagriezies ar muguru pret durvīm. Filozofu pārsteidza vārdi, ko viņš izdzirda:
«Es nežēloju to, mana visumījākā meita, ka tu savā ziedu laikā, nenodzīvojusi nolikto mūžu, par skumjām un žēlabām man esi atstājusi zemi; man ir žēl tas, mana dūjiņa, ka es nezinu, kas ir bijis mans sīvais ienaidnieks, tavas nāves cēlonis. Un ja es zinātu, kas varējis iedomāties tevi kaut tikai apvainot vai kaut arī tikai pasacīt kaut ko nepatīkamu par tevi, tad, zvēru pie dieva, tāds neredzētu vairs savus bērnus, ja viņš tikpat vecs kā es, ne savu tēvu un māti, ja viņš vēl jaunos gados, un viņa miesas tiktu izmestas stepes putniem un zvēriem apēšanai! Bet posts man, mana lauku krinģelīte, mana paipaliņa, manu gaišumiņ, ka man jādzīvo atlikušais mūžs vienam bez prieka, slaukot svārku apakšā asaru lāses, kas tek no manām vecajām acīm tad, kad naidnieks mans priecāsies un slepus smīnēs par vārgo sirmgalvi…»
Viņš apklusa, un tam par cēloni bija plosīgas skumjas, kas izlija veselā asaru plūdā.
Filozofu aizkustināja tādas neremdināmas skumjas; viņš iekāsējās un sāka dobji krekšķināt, tā vēlēdamies iztīrīt savu balsi.
Sotņiks pagriezās atpakaļ un norādīja viņam vietu nomirušās galvgalī, nelielas pults priekšā, uz kuras atradās grāmatas.
«Trīs naktis kaut kā nostrādāšu,» nodomāja filozofs, «par to pans piebērs man abas kabatas skaidriem červoriciem.» Viņš pienāca tuvāk un, vēl reizi nokāsējies, sāka lasīt, nepievērsdams nekādas uzmanības sānis un neiedrīkstoties ielūkoties mirušās sejā. Iestājās dziļš klusums. Viņš manīja, ka sotņiks izgāja. Lēnām viņš pagrieza galvu, lai paraudzītos nomirušajā, un …