Šalkas izskrēja pa viņa dzīslām: viņa priekšā gulēja skaistule, kāda vien jebkad bijusi zemes virsū. Šķita, ka nekad līdz šim sejas vaibsti nav bijuši veidoti tik spilgtā un reizē harmoniskā skaistumā. Viņa gulēja kā dzīva; piere, skaista, maiga kā sniegs, kā sudrabs, likās domājam; uzacis — nakts saulainā dienā, smalkas, līdzenas, lepni pacēlās virs aizvērtajām acīm, bet skropstas, kas kā bultas krita uz vaigiem, kvēloja slepenu iegribu svelmē; lūpas — rubini, gatavi iesmie- ties svētlaimības smiekliem, prieka plūdiem … Bet, turpat tais pašos vaibstos viņš redzēja kaut ko briesmīgi skadru. Viņš juta, ka viņa dvēsele kaut kā slimīgi iesāpējās, it kā kad pēkšņi jautrības un dejojoša bara virpulī kāds būtu sācis dziedāt bēru dziesmu. Viņas lūpu rubini šķita apšalcam asinīm pašu sirdi. Pēkšņi kaut kas briesmīgi pazīstams parādījās viņas sejā. «Ragana!» iesaucās viņš ne savā balsī, novērsa acis sānis, kļuva viscaur bāls un sāka lasīt savas lūgsnas. Tā bija tā pati ragana, ko viņš bija nositis!
Kad saule taisījās rietēt, mirušo nesa uz baznīcu. Filozofs ar vienu savu plecu balstīja melno sēru šķirstu un juta uz sava pleca kaut ko aukstu kā ledus. Sotņiks pats gāja priekšā, ar roku nesdams mirušās šaurā mājokļa labo pusi. Koka baznīca, nomelnējusi, apaugusi zaļu sūnu, ar trīs konusveidīgiem kupoliem, skumīgi stāvēja gandrīz ciema malā. Bija redzams, ka tanī vairs nenotika nekādi dievkalpojumi. Sveces bija aizdegtas gandrīz pie katras svētbildes. Šķirstu nolika vidū pret pašu altari. Vecais sotņiks vēlreiz noskūpstīja mirušo, nometās ar seju pie zemes un izgāja kopā ar nesējiem laukā, nodevis pavēli krietni paēdināt filozofu un pēc vakariņām pavadīt viņu uz baznīcu. Ienākuši virtuvē, visi, kas bija nesuši šķirstu, sāka pieskarties ar rokām pie krāsns, kā parasti dara mazkrievi, kas skatījuši mironi.
Izsalkums, kādu tai brīdī filozofs sāka sajust, piespieda viņu dažus mirkļus pilnīgi aizmirst mirušo. Drīz visa .aime mazpamazām sāka pulcēties virtuvē. Virtuve sotņika mājās bija kaut kas līdzīgs klubam, kurā satecēja visi, kas vien sētā dzīvoja, ieskaitot šai skaitā arī suņus, kas, astes luncinot, nāca līdz pašām durvīm pēc kauliem un saskalām. Lai kurp kādu sūtīja un lai ar kādu vajadzību, tas vienmēr vispirms iegāja virtuvē, lai kaut mirkli atpūstos uz sola un izsmēķētu pīpi. Visi neprecējušies puiši, kas dzīvoja mājā un greznojās kazaku puspaltrakiem, gulēja te gandrīz cauru dienu uz sola, zem sola, uz krāsns — ar vienu vārdu, kur vien varēja sameklēt ērtu vietu gulēšanai. Pie tam visi vienmēr aizmirsa virtuvē vai nu cepuri, vai pātagu svešu suņu atgaiņāšanai, vai ko līdzīgu. Bet visdaudzgalvainākā sanāksme bija vakariņu laikā, kad ieradās arī zirgu gans, kas bija paguvis sadzīt savus zirgus aplokā, un lopu dzinējs, kas atveda govis slaukšanai, un visi tie, ko dienas laikā nevarēja redzēt. Pie vakariņām pļāpāšana pārņēma pašas nerunīgākās mēles. Te parasti runāja par visu: gan par to, kas pašuvis sev jaunas bikses, gan par to, kas atrodas zemes iekšienē un kurš redzējis vi'ku. Te bija daudz asprātīgo, kādu starp mazkrieviem netrūkst.
Filozofs nosēdās kopā ar citiem plašajā aplī, brīvā gaisā, virtuves sliekšņa priekšā. Drīz sieva sarkanā aubītē izspraucās pa durvīm, turēdama abās rokās karstu podu ar klimpām, un nolika to vidū starp tiem, kas gatavojās vakariņot. Katrs izņēma no savas kabatas koka karoti; citi, kam tās nebija, koka irbuli. Līdzko mutes sāka kustēties mazliet gausāk un visas šīs sabiedrības vilka izsalkums mazliet bija apklusināts, daudzi sāka sarunāties. Sarunai, dabiski, bija jāvēršas uz nomirušo.
«Vai ir tiesa,» sacīja kāds jauns avju gans, kas bija uztupinājis savam pīpes ādas pārsējam tik daudz pogu un vara skanuju, ka izskatījās pēc sīktirgotājas bodes, «vai ir tiesa, ka jaunkundze, lai dievs mielo viņas dvēseli, sazinājusies ar nelabo?»
«Kas? Jaunkundze?» sacīja Dorošs, kas jau agrāk bija pazīstams mūsu filozofam, «viņa jau bija gatavā ragana! Es zvēru, ka ragana!»
«Rimsties, rimsties, Doroš,» sacīja cits, kas ceļā bija izrādījis lielu gatavību mierināt, «tā nav mūsu darīšana; dievs ar viņu! Par to nav ko spriedelēt.» Bet Dorošs nemaz nebija noskaņots klusēšanai; viņš tikko pirms tam bija nogājis pagrabā kopā ar atslēgu glabātāju kaut kādā vajadzībā un, pieliecies, reizes divas pie divi vai trīs mucām, iznāca no turienes ārkārtīgi jautrs un runāja bez mitas.
«Ko tu gribi? Lai es klusēju?» sacīja viņš, «viņa jau uz manis paša ir jājusi! Nudien, ir jājusi!»
«Bet kā tas ir, tēvoci,» sacīja jaunais avju gans ar pogām, «.vai var pēc kādām pazīmēm pazīt raganu?»
«Nevar,» atbildēja Dorošs, «nekā nepazīsi; kaut vai visus psalmus noskaiti, arī tad nepazīsi.»
«Var, var, Doroš, nesaki to,» sacīja agrākais mierinātājs, «ne jau velti dievs katram devis īpašu izskatu: ļaudis, kas saprot zinātni, stāsta, ka raganai iir maza astīte.»
«Ja sieva veca, tad tā jau ir ragana,» sacīja vienaldzīgi sirmais kazaks.
«Ak, esat gan jūs labi!» uztvēra sieva, kas tai brīdī lēja klāt klimpas jau iztukšotajā podā, «īsti resni meža kuili!»
Vecajam kazakam, kura vārds bija Javtuchs, bet palama Kovtuns, parādījās uz lūpām apmierināts smaids, kad viņš redzēja, ka viņa vārdi nāvīgi aizskāra veceni; bet lopu dzinējs laida vaļā tik sulīgus smieklus, it kā divi vērši, nostājušies viens pret otru, būtu sākuši reizē maurot.
Uzsāktā saruna iekairināja filozofa nepārvaramo vēlēšanos un ziņkāri uzzināt ko pamatīgāk par sotņika mirušo meitu, im tāpēc, vēlēdamies atkal to uzvest uz iepriekšējo sarunu vielu, viņš griezās pie sava kaimiņa ar šādiem vārdiem: «Es gribēju pajautāt, kāpēc visa šī sabiedrība, kas sēž pie vakariņām, uzskata jaunkundzi par raganu? Vai tad viņa kādam ir nodarījusi ļaunu vai arī kādu iznerrojusi?»