Kaut gan Skrafs Makenzijs šķita izturamies pavisam bezrūpīgi, viņš lieliski bija ievērojis šīs pazīmes. Vēlāk viņš, ietinies kažokādu guļammaisā, visu pārdomā ja pamatīgi jo pamatīgi un izpīpēja vairakas pīpes, iīdz izplānoja savu pasākumu. Viena vienīga meitene bija piesaistījusi viņa uzmanību — neviena cita kā Zarinska, virsaiša meita. Tā šķita pavisam neparasta savu ciltsmāšu vidū — tās sejas vaibsti, augums un iznesība vairāk atbilda balto cilvēku nekā indiāņu skaistuma izpratnei. Šo meiču viņš sev iegūs, ņems par sievu un nosauks… aha, viņš to nosauks par Ģertrūdi! To visu izlēmis, Skrafs Makenzijs pagriezās uz sāniem un aizmiga — īsts savas iekarotāju ģints dēls.
Tas bija gauss darbs un neatlaidīgs cīniņš, tomēr Skrafs Makenzijs manevrēja jo viltīgi, pie tam izturēdamies
tik bezrūpīgi, ka stiksi bija galīgā nesaprašanā. Viņš dedzīgi centās pierādīt vīriem, ka ir veikls šāvējs un varens mednieks, un visa apmetne dārdēja aplausos, kad viņš nošāva briedi no sešsimt jardu atstatuma. Kādu vakaru viņš ciemojās virsaiša no aļņu un briežu ādām celtajā vigvamā, lielījās un ar dāsnu roku dalīja tabaku. Tieši tapat viņš izrādīja pienācīgo godu arī šamanim, jo labi zināja, kāda burvim ietekme uz savējiem, un labprāt būtu padarījis viņu par sabiedroto. Tomēr šī cienījamā persona izturējās augstprātīgi un dižīgi, neļāvās pielabi- nājumiem, un Skrafs Makenzijs nekļūdīgi novērtēja viņu par nākamo pretinieku.
Kaut gan iespēja parunāties ar Zarinsku neradās, Makenzijs arvien raidīja viņai izteiksmīgus skatienus, klaji likdams manīt savus nolūkus. Viņa tos arī labi saprata, tomēr allaž koķetīgi turējās citu sieviešu lokā, kad vīriešu nebija klāt un viņam būtu bijusi izdevība tuvoties. Taču Makenzijs nesteidzās, labi zinādams, ka meitenei gribot negribot arvien par viņu jādomā, un ka dažas dienas šādu pārdomu viņam nāks tikai par labu.
Pēdīgi kādu vakaru viņš nosprieda, ka pienācis laiks rīkoties, strauji izgaja no virsaiša dūmu pilnā mitekļa un aizsteidzās uz blakus vigvamu. Kā jau parasti, Zarin- ska sēdēja sievu un meiteņu pulkā; viņas šuva mokasīnus un izrotāja apģērbus ar krellītēm. Makenzijam ienākot, visas sāka skaļi smieties un dažnedažādi ķircināties, mērķējot zobgalības viņam ar Zarinsku. Bet Skrafs Makenzijs bez kādām ceremonijām citu pēc citas izmeta sievietes ārā tieši sniegā, un tās skriešiem vien metās iznēsāt ziņu par notikušo pa visu apmetni.
Makenzijs visu nokārtoja lieliski, runādams indiāņu valodā, jo viņa valodu Zarinska neprata, un pēc divām stundām piecēlās, lai ietu prom.
— Tātad Zarinska ir ar mieru pārnākt uz dzīvi baltā cilvēka vigvamā? Labi! Es tagad iešu runāt ar tavu tēvu, Varbūt viņš ir citādās domas. Un es viņam došu daudz dāvanu par piemiņu, tikai lai viņš neprasa par mēru daudz. Bet ja nu viņš saka ne? Labi! Zarinska tik un tā nāks uz baltā cilvēka vigvamu.
Skrafs Makenzijs jau bija pacēlis ādas aizkaru un grasījās iet arā, kad kluss meitenes uzsauciens lika viņam vēlreiz atgriezties pie tās. Zarinska nometās ceļos uz lāčādu paklaja un, sejai iegailējoties īstā Ievas meitas sār- {111 mi , bikli atāķēja Makenzija smago jostu. Viņš apjucis iniul/ijās lejup, aizdomīgi ieklausīdamies, vai ārā nav <111 <l;i iiis kāds troksnītis. Tomēr meitenes nākamā kus- lil),i Izgaisināja viņa aizdomas, un viņš glaimots tīksmi l».imaidīja. No maisiņa, kur glabājās šujamie piederumi, /.niiiska izņēma dunča maksti, darinātu no briežādas, |M< /ui izrotātu ar košām krellītēm fantastiskā ornamentā. \ 11,1,1 izvilka Makenzija lielo medību dunci, godbijīgi pavēroja tā asmeni, gandrīz vai vēlēdamās ar īkšķi pārbaudīt asumu, un iebāza dunci tā jaunajā mājvietā. Tad meitene aizbīdīja maksts turekli pa jostu līdz tās parastajai vietai — tieši virs gurna.
Patiešām, šī taču bija īsta tālās pagātnes aina — dāma tin viņas bruņinieks. Makenzijs piecēla meiteni stāvus nu piedūra savas ūsas viņas sārtajām lūpām — tas viņai bija pavisam svešs glāsts, Vilka glāsts. Te akmens laikmets sastapās ar tērauda laikmetu.
Nemierpilns satraukums jautās gaisā, kad Skrafs Makenzijs, turēdams padusē pamatīgu saini, pacēla Tling- Tinneha telts ieejas aizkaru. Visapkārt skraidīja bērni, stiepdami sausu kurināmo uz potlača laukumu, sieviešu balsu murdoņa kļuva arvien spalgāka, jaunekļi saīgušām sejām, pūlīšos sastajuši, par kaut ko apspriedās, bet no samaņa vigvama skanēja buršanās rituāla dīvaini baismīgā dunoņa.
Virsaitis bija divatā ar sievu, kura truli blenza tukšumā, un viens skatiens apliecināja Makenzijam, ka še viņa jaunās ziņas jau ir novecojušas. Tāpēc viņš tūdaļ saka izklāstīt savu darījumu, pabīdījis redzamā vieta krellītēm izšūto maksti kā tiešu pierādījumu, ka saderina- šanās notikusi.
— Ak, Tling-Tinneh, varenais stiksu cilts un Tananas zemes virsaiti, tu, kas valdi pār lašiem un lāčiem, pār briežiem un aļņiem! Baltais cilvēks ir stājies tavā priekšā ar lielu nodomu. Daudzi mēneši aizripojuši pār debesīm, kamēr viņa mājoklis stāv tukšs un viņš ir viens pats. Viņa sirdi ir sagrauzis klusums, un viņš alkst pēc sievietes, kas teltī sēdētu viņam līdzās, kas ar karstu ugunskuru un labu ēdienu sagaidītu viņu atgriežamies no medībām. Viņa auss ir saklausījusi dīvainas skaņas — mazulīša mokasīnu čabēšanu un bērnu balsu klaigas. Un kādu nakti viņš skatīja parādību, un viņš ieraudzīja Kraukli, kas ir tavs tēvs, dižo Kraukli, kas ir visas stiksu cilts tēvs. Un Krauklis runāja ar vientulīgo balto cilvēku un teica: «Sien mokasīnus ap savām kājām un piesprādzē sniegkurpes, un piekrauj savas nartas ar barību daudziem miegiem un ar jaukām dāvanām priekš virsaiša Tling-Tinnena. Jo tev jāvērš savi soļi uz to pusi, kur saule pavasaros grimst aiz zemes malas, un jābrauc līdz šā lielā virsaiša medību laukiem. Tur tev jādod lielas dāvanas, un Tling-Tinnehs, kas ir mans dēls, kļūs tev par tēvu. Viņa vigvamā mīt meitene, kurā es dzīvības elpu esmu iepūtis tevis labā. Šo meiteni tu ņemsi par sievu.»