Ak, virsaiti, tā runāja dižais Krauklis, tālab es nolieku savas dāvanas pie tavām kājām; tālab esmu atnācis, lai iegūtu tavu meitu!
Vecais virsaitis sava karaliskuma apziņā saņēma ciešāk ap augumu zvērādu ģērbu, tomēr ar atbildi kavējās, jo vigvamā ielīda zēns, aši nobēra aicinājumu ierasties uz cilts padomes sapulci un tūdaļ pazuda.
— Ak, baltais cilvēk, ko mēs esam nosaukuši par Briežu Kāvēju un pazīstam arī ar vārdiem Vilks un Vilka Dēls! Mēs zinām, ka tu esi cēlies no dižas cilts, mēs esam lepni, ka tu biji viesis mūsu potlačā; tomēr ketlasis nav biedrs lasim, nedz arī Krauklis Vilkam.
— Nav tiesa! — Makenzijs atsaucās. — Esmu saticis Kraukļa meitas Vilka apmetnēs: Mortimera skvo *, Tre- džidgo skvo, Bernebija skvo, kura ieradās tikai pirms divām ledusskrejām, un esmu dzirdējis vēl par citām indiāņu skvo, kaut gan manas acis tās nav skatījušas.
— Tavi vārdi, mans dēls, ir patiesi, tomēr šādas laulības ir sliktas, tikpat kā ūdenim ar smilti, tikpat kā sniegpārslai ar sauli. Bet vai tu esi saticis kādu, ko sauc par Meisonu, un viņa skvo? Neesi? Viņš šeit ieradās pirms desmit ledusskrejām — pirmais no visiem Vilkiem. Un viņam līdzi bija varens vīrs, garš un lokans kā vītola atvase, spēcīgs ka bālsejainais grizlilācis, un sirds viņam bija tikpat kā vasaras pilnmēness; viņam …
— Kā tad! — Makenzijs viņu pārtrauca, pēc apraksta uzminējis Ziemeļzemē visiem pazīstamo cilvēku. — Meil- inuts Kids!
— Tas pats — varens vīrs. Bet vai tavas acis ir skatījušas Meisona skvo? Tā bija Zarinskas miesīga māsa.
— Redzējis neesmu, virsaiti, bet dzirdējis esmu. Mei- sons … tālu, tālu ziemeļos kāda egle, gāzdamās aiz gadu nastas smaguma, sašķaidīja viņa dzīvību. Bet viņa mīlestība bija liela, un viņam bija daudz zelta. Viņa sieva paņēma šo zeltu un savu puisēnu un neskaitāmus miegus ceļoja uz to pusi, kur saule spīd arī ziemas pusdienlaikā, un tur viņa tagad dzīvo — tur nav ne kodīga sala, ne sniega, tur vasaru pusnaktī nav saules un ziemu pusdienlaikā nav nakts.
Viņus pārtrauca otrais vēstnesis ar uzstājīgu aicinājumu uz padomes sapulci. Izsviedis viņu arā sniegā, Ma- kenzijs pamanīja pie padomes ugunskura līgojamies cilvēku stāvus, saklausīja vīru dobjos basus skandējam ritmisku rituālo dziesmu un saprata, ka šamanis kveldina savu ļaužu niknumu. Vajadzēja pasteigties. Viņš atgriezās pie virsaiša.
— Uzklausi! Es gribu tavu meitu par sievu. Un tūdaļ pat. Skaties! Te ir tabaka, tēja, daudzas krūzītes cukura, siltas segas, lakati — izturīgi un lieli; un te ir lieliska šautene ar daudzām lodēm un pārpilnam pulvera.
— Nē, — atbildēja vecais vīrs, turēdamies pretī kārdinājumam iegūt lielo bagātību, kas bija izklāstīta viņa priekšā. — Mana tauta pašlaik ir sanākusi uz apspriedi. Viņa nevēlas šīs precības.
— Bet tu esi virsaitis.
— Jā gan, tomēr mani jaunekļi ir saniknoti, tāpēc ka Vilki paņem viņu meitenes un viņi nevar precēties.
— Dzirdi manus vārdus, ak, Tling-Tinneh! Vēl nakts nebūs kļuvusi par dienu, kad Vilks pagriezīs savu suņu galvas pret Austrumu kalniem un dosies ceļā uz Juko- nas novadu. Bet Zarinska mīdīs taku viņa suņiem.
— Bet varbūt, pirms vēl nakts būs pusē, mani jaunekli pasviedīs Vilka miesas saviem suņiem un viņa kauli tiks izmētāti sniegā, līdz pavasara atkusnis tos atsegs kailus.
Drauds pret draudu. Makenzija tumšā bronzas bru- numa seja pietvīka. Viņš paaugstināja balsi. Virsaiša vecā skvo, kas visu laiku bija sēdējusi kā bezkaislīga vērotāja, mēģināja aizšmaukt viņam garām uz izeju. Vīru dziedāšana ārpusē pēkšņi aprāvās, un padzirdās daudzu balsu murdoņa; viņš rupji nogrūda veco sievu atpakaļ tās zvērādu sēdeklī.
— Es tev saku vēlreiz — klausies, ak, Tling-Tinneh! Vilks mirs, žokļus cieši sacirtis, un līdz ar viņu mirs desmit no taviem visspēcīgākiem vīriem — vīriem, kas ciltij nepieciešami, jo medību laiks ir tikko sācies un līdz zivju zvejai vairs nav atlicis daudz mēness lēktu. Un vēlreiz: kāds tev labums no manas nāves? Es zinu tavas tautas paražas — tava daļa no manām bagātībām būs ļoti maza. Piešķir man savu bērnu, un šīs mantas visas būs tavas. Un vēl un vēlreiz: ieradīsies mani brāļi, viņu ir daudz, un viņu iekšas ir nepiepildāmas, un tad Kraukļa meitas dzemdēs bērnus Vilka mitekļos. Mana tauta ir varenāka neka tava tauta. Tāds ir liktenis. Dod man meitu, un visas šīs bagātības ir tavas.
Ārā sāka čirkstēt sniegs zem mokasīniem. Makenzijs norāva šauteni no pleca un atpogāja abu revolveru makstis, kas karajās pie jostas.
— Dod, ak, virsaiti!
— Bet mana tauta teiks nē.
— Atdod, un šīs bagatības ir tavas. Ar taviem ļaudīm es parunāšu vēlāk.
— Vilks to vēlas. Es pieņemu viņa dāvanas — bet es esmu viņu brīdinājis.
Makenzijs padeva viņam visas mantas, neaizmirsis iepriekš atvērt šautenes aizslēgu, un piedevām pasniedza vēl raibin raibu zīda lakatu. Vigvamā ienāca šamanis līdz ar kādu pusduci jaunu brašuļu, bet Makenzijs, tos nesaudzīgi izgrūstījis, izlauzās pūlītim cauri un izgāja ārā.
— Posies! — sveiciena vietā viņš strupi uzsauca Za- rinskai, iedams gar viņas telti, un aizskrēja iejūgt suņus. Pēc dažām minūtēm viņš iesoļoja sapulces laukumā sava suņu aizjūga priekšgalā, un Zarinska nāca viņam blakus. Makenzijs ieņēma vietu garenā laukuma augšgalā, līdzās virsaitim. Sev pa kreisi, soli aiz muguras, viņš lika nostāties Zarinskai — ta bija viņai pienācīgā vieta. Bez tam situācija bija nobriedusi nelabvēlīga un vajadzēja nodrošināt aizmuguri.
Ugunskuram abās pusēs tupēja vīrieši, un viņu balsis dudināja sensenu indiāņu dziesmu no tālās pagātnes. Tā bija pilna dīvainām, stieptām balss modulācijām, bezgalīgiem atkārtojumiem un nemaz neizklausījās skaista. Drīzāk to varēja saukt par baismīgu. Laukuma apakšgalā, šamaņa acu priekšā, dejoja kādas desmit sievietes. Viņš bargi rāja tas, kuras pietiekami aizrautīgi nenodevās rituāla ekstāzei. Vaļējo, kā kraukļa spārns melno matu blīva sniedzās līdz gurniem un pa pusei aizsedza sievietes, kas lēnām šūpojas uz priekšu un atpakaļ, izlocīdamas ķermeni līdzi nemitīgi mainīgajam ritmam.