Makenzija duncis apmeta gaisā īsu loku. Viņš uzķēra smago asmeni aiz smailes. Noplaiksnīja it kā zibens, kad duncis lidoja pari ugunij. Šamanis, no kura rīkles rēgojās ārā tikai dunča spals, īsu brīdi grīļojies, nogāzās uz priekšu tieši kvēlošajās oglēs.
Klik! Klik! — Lapsa bija pakampis Tling-Tinneha šauteni un veltīgi pūlējās iebīdīt patronu stobrā. Izdzirdis Makenzija smieklus, viņš nosvieda ieroci.
— Ak tad Lapsa vēl nav iemācījies apieties ar šo paijiņu? Viņš jau vēl ir sieviete. Nāc nu šurp! Atnes to man, es tev paradīšu, ka jārīkojas.
Lapsa vilcinājās.
— Nac, es saku!
Lapsa pieklumzāja klat kā nopērts plušķis.
— Tā — un tā; un viss kārtībā. — Patrona ieslīdēja stobrā, un gailis bija uzvilkts, kad Makenzijs piesvieda šauteni pie pleca.
— Lapsa sacīja, ka šonakt tikšot darīti diži darbi, un viņš ir teicis taisnību. Tiešām tika darīti diži darbi, bet ne jau Lapsa tos darīja. Vai viņš vēl arvien kāro vest Zarinsku savā vigvamā? Tātad viņš vēlas iet to ceļu, ko jau ieminuši šamanis un Lācis? Nē? Labi!
Makenzijs nicinoši aizgriezas un izvilka savu dunci no samaņa rīkles.
— Vai varbūt kāds cits no jaunekļiem to vēlas? Ja tā — Vilks parādīs tiem ceļu, pa diviem un pa trim reizē, līdz vairs neviens nebūs palicis pāri. Nē? Labi! Tling-Tin- neh, tagad es otrreiz atdodu šo šauteni tev. Ja kādreiz dienās gadās ceļot uz Jukonas novadu, tad zini, ka pie Vilka ugunskura tev vienmēr būs vieta un daudz ēdiena. Nakts jau pārvēršas dienā. Es tagad eju, bet var gadīties, ka es vēl atgriežos. Un pēdējo reizi es jums saku: turiet vērā Vilku likumu!
Kamēr viņš gāja pie Zarinskas, pārējie raudzījās viņā kā pārdabiskā parādībā. Meitene ieņēma savu vietu pajūga priekšgala, un suņi sāka soļot. Pēc maza brīža tie jau bija nozuduši spokainajā mežā. Līdz šim mirklim Makenzijs bija nogaidījis; tagad viņš iekāpa sniegkurpēs un grasījās sekot.
— Vai tad Vilks ir piemirsis tos piecus garos tabakas stieņus?
Makenzijs nikni pagriezās pret Lapsu, bet tad atskārta, cik šis jautājums komisks, un sāka smieties.
— Es tev došu vienu īsu stienīti.
— Kā Vilks vēlas, — padevīgi atteica Lapsa un pastiepa roku.