Kāzu viesus apkalpoja Zane un Līze. Līzes un jaunā kunga acis vairākas reizes satikās. Jaunava joprojām sēroja. Gotfrīds pie tā jutās vainīgs, tāpēc pie pirmās izdevības, viņu iepriecinādams, teica:
— Tu esi daiļa meita. Tevi vēl daudzi gribēs.
Līze neko neatbildēja, tikai viņas acis pildījās ar asarām.
Bet ar to Līzes pārbaudījumi nebeidzās.
Pienāca lietainā bada vasara.
Sākās jauns karš starp Zviedriju un Poliju. Valstis, kurām bija viens kopīgs karalis, bija sākušas karu. Gaiķu vectēva pareģojums piepildījās.
Vēl pēc gada sākās melnās sērgas nāves dzīres. Tās bija ļaunākas par karu un sirotāju laikiem, kad tika nodedzinātas mājas, izkauti lopi un nopostīti lauki. Tad cilvēki nereti paguva paglābties mežos. Toties neredzamā kaulainā sieva, kas pļāva cilvēkus ar melno izkapti, visas mantas atstāja neskartas.
Taisni tāpēc nāves pļāvums šķita daudz briesmīgāks. Šī viņsaules dvaša šķita šermulīga arīdzan tāpēc, ka tā pielavījās klusām un pret to nespēja karot stipri vīri ne ar zobenu, ne ar dūmu plinti, ne ar buramvārdiem. Tā staigāja pa ciemiem gan ziemā, gan vasarā. Zane bija pārliecināta, ka melno mēri atpūš melnais vējš, par ko bija runājis Gaiķu vectēvs.
Melnajai pļāvējai pa priekšu gāja biedīgas valodas. Te vienā, te otrā vietā dažs saslimis ar nedziedināmu kaiti. Trīs dienas nogulējis karsonī, sācis vemt asinis un drīz vien atstājis šosauli. Pirms miršanas šķobījis ģīmi un stāstījis lietas, kas nekādi nav bijušas.
Ļaudis nesaprata, vai ticēt, vai neticēt. Bija jau daudz tādu pasaku un teiksmu, ko stāstīja, laiku kavēdami un bērnus žūži- nādami. Ne reizi vien paklīda runas, kurām nebija nekāda pamata. Cilvēkam nu reiz bija tāda daba: otru aprunāt, izlikties gudrākam un jaunas vēstis zinošam, lai citi viņu uzklausītu un ievērotu.
Drīz vien briesmas pienāca pavisam tuvu. Kaimiņu pagastā pašā vasaras vidū gane saslima ar kāsu. Nākamā dienā sākās karsoņi. Meitene no sāpēm palikusi ar greizu ģīmi. Grābājusi gar krūtīm un lūgusi, lai izvelk no vēdera žurku, kas viņai tur pa nakti ielīdusi un tagad spiež un žņaudz elpu. Ja to izvilktu, tad karsonis un sāpes beigtos.
Viņa to lūgusi tik uzstājīgi, ka vecā saimniece atmetusi bijāšanu un sākusi iztaustīt vārgules krūtis un vēderu, bet nekādu zvēru viņas iekšās neesot manījusi. Toties pēc nedēļas, kad meitenes augumiņu jau paņēmusi Zemes māte, pati iekritusi tādā pašā karsonī.
Kad sābri siena laikā iegriezās kaimiņu sētā, lai runātu par kopējo kaudzes vietu purva pļavu saliņā, mājās dzīvu atrada tikai piecgadīgu saimnieces meitiņu sēdam pie savas mātes guļvietas, raustām mirušo māti aiz drēbēm. Bērns sūdzējās, ka māte neceļas, lai izslauktu govis, kas aplokā bļauj, un neizlaiž cūkas dārziņā.
Sābri paņēmuši meitenīti pie sevis un drīz vien paši visi saslimuši un nomiruši. Dzīva palikusi tikai šī sābru meitenīte un pašu vecaistēvs un vecāmāte.
No tās reizes neviens vairs neiedrošinājās spert kāju kaimiņu sētā, ja modās bažas, ka tur varētu būt kāds sirdzējs.
Arī novada stārasts laida ziņu, ka cilvēkiem jāpaliek savās sētās, lai neiznēsātu sērgas ļaunumu. Kad ļaudis prasīja, ko darīt ar mirušajiem, stārasts atbildēja baznīckunga vārdiem: "Lai mirušie aprok mirušos."
Ko darīt ar lopiem un citu dzīvo radību, neviens nemācēja pateikt.
Lai kā ļaudis sargājās, sērga sasniedza arī Briņķu muižas zemes.
Kungi, kā visās briesmu reizēs, sakrāva savu dārgo mantību divos divjūgu ratos ar kulbām un aizbrauca uz Rīgu. Staļļa puisim sērgas gadījumā bija jāpalaiž visi lopi pagalmā, kur tie kādu laiku varēja mitināties, bet pašiem jādzer labi daudz vīna, kas glabājas jaunā ērbeģa pagrabā.
Par tādu pavēli muižas kalpotāji bija varen apmierināti. Kas gan pirms nāves netīkotu krietni padzīrot ar kunga labumiem?
Zane ar Līzi tāpat kā citu gadu pļāva un kaltēja sienu kopā ar Gaiķu saimi. Gata nelaime Sūri un Zani vairāk satuvināja nekā tas būtu noticis, ja jaunie paguvuši saieties kopā. Viņas vienoja kopējā gaidīšana un cerības.
Kungs gan vēstīja, ka Gata aizvedēji nebija stārasta stražņiki. Tie bija no karapulka noklīduši dīkdieņi un laupītāji. No vienas puses tas šķita labāk, jo Gatim tad nedraudēja kakla tiesa par kārtības kalpa nogalēšanu un iešanu pret karaļa varu. No otras puses zemniekpuiša liktenis nu bija atkarīgs no laupītāju labvēlības, ko sagaidīt šķita ne visai cerīgi.
Sērgas tuvums tomēr lika aizmirst ij Gata likteni. Gaiķu vectēvs ik rītu vēroja debesi un sauli, pēc saules rieta skatījās uz mēnesi un uz vakarkrēslā tumstošiem mežu galiem. Gaidīja, vai neredzēs jātnieku ar melnu izkapti rokā un miroņgalvu padusē. To redzējis viņa vectēvs pirms pusotra simta gadiem, kad melno augoņu sērga bija izkāvusi vai pusi pasaules.
Debesis bija sārtas un tvanīgi skaistas. Nekāda jātnieka tur nemanīja.
Jau ceturto nedēļu ne Gaiķu saimnieksētā, ne vaļinieču pagalmā nebija redzēts neviens svešs cilvēks. Siena pļauja beidzās. Sākās rudzu un kviešu laiks.
Te kādu dienu kalps Dravis, atgriezies no bišu koku apskates, teica Sūrei:
— Saimniec, sērga ķērusi arī Dziļavota un Pērļupītes sētas.
— Kā tu zini? — Sūre iztrūkās. — Tad tač mums arīdzan gals klāt!
— Vērši mauj, cūkas kviec, suņi gaudo, — Dravis stāstīja. — Mālavēru auzās ganās lopu bars kā pļavā.
— Ko tu līdi tuvumā! Ko nāvīti savā sētā aicināji! — Sūre ņēmās vaimanāt. — Skic, prom, nešķīstais! Nenes postu mūsmājās!
— Saimniec, es no Mālkalna priedes gala, kur doris dējas. Tas nevar kaitēt.