Jānis redzēja šo dvēseles postu un katru dienu stiprināja savus spēkus pret to. Tāpēc jau tādu ļaužu bērni ne reti izaug kā pretstats vecākiem. Tenis un Sauce to redzēja. Tas atvieglināja viņu bēdas un reizē vēl vairāk skubināja braukt projām. Lai Jancis saprot, ka tas nav joks.
Kā pēdējo vectēvs no gultas galvgaļa izņēma izrakstītu lādīti ar visu laiku, veidu un vērtību naudas gabaliem, kas daudzkārt bija noderējuši par uzskatāmu paraugu, mācot bērniem naudas vērtību un derīgumu. Iebāzis lādīti maisā, viņš teica mazdēlam:
— Nu, Janci, iejūdz kamanās!
Jānis paklausīgi devās ārā pa durvīm. Un turpat saskrējās ar tēvu.
— Kur tu? — Jēkabs noprasīja.
— Jūgt Abolīti.
— Kam?
— Vecamtēvam.
— Nejūgsi!
Jānis brītiņu stāvēja, tad pagriezās un devās uz stalli. Atvēra staļļa durvis, atspieda ar koku un iegāja steliņģī. Tēvs nāca līdzi.
— Neaiztiec! — viņš cieti pavēlēja.
Jānis nekad nebija atteicies tēvam paklausīt, lai cik tēvs bija untumains vai šļaugans. Puisim bija pilni sešpadsmit gadi un sava galva uz pleciem, bet viņš neaizmirsa cieņu, ko bija uzsūcis no vecātēva un vecāsmātes. Tomēr šoreiz viņš stingri un noteikti sacēlās. Paņēma Abolīti aiz apaušiem. Zirgs ar lūpām aptaustīja viņa plaukstu un vīlies noglauda ausis.
"Ja viņš sitīs, lai sit," puisis nodomāja. "Ja nositīs zemē, celšos augšā un jūgšu tālāk. Slikti tikai, ka Abolītis visu to redzēs, varbūt nobīsies, varbūt arī viņam, nevainīgam, tiks sava tiesa."
— Tu dzirdēji? — tēvs griezīgi noprasīja.
— Dzirdēju, — Jancis klusi atbildēja un veda zirgu garām tēvam uz kamanām. "Ja arī viņš iesistu tik stipri, ka es būtu beigts," viņš domāja, "tomēr man jāiet. Mana nāve liks viņam attapties, būs tikpat pamācoša kā teika par naudas dvēseli."
Kad Abolītis bija iejūgts un tēvs vēl nebija sitis, Jancis pirmo reizi palūkojās uz viņu un pamanīja, ka tēvam dreb lūpas kā mazam bērnam.
Pirmajā mirklī jaunekļa sirdī iesvēlās skaudrs žēlums, bet tad viņš atminējās reizes, kad tēvs ar vienu žestu vai skaņu šādu noskaņu spēja pārvērst citā, gluži pretējā, un līdzjūtība izplēnēja.
— Vectēvam jābrauc, — viņš tikai klusi noteica un paņēma grožus.
Zem sliecēm iegurkstējās sniegs. Abolītis apstājās pie istabas durvīm un saausījās. Jancis ieskrēja iekšā un paņēma gabalu maizes. Tad palīdzēja iznest vectēva un vecāsmātes mantas.
— Re, — teica vecāmāte. — Aizbrauksim kā kungi rakstītās kamanās.
Vectēvs nesacīja nekā, tikai stīvi savilka uzacis.
Kamanās bija maz vietas, bet vectēvam un vecaimātei mantu vēl mazāk — klēpī saturamas. Jancis notupās priekšā, un viņi sāka braukt. No piedarba puses uz viņiem nolūkojās kalps un kalpone. Citi kalpi bija aizbraukuši uz tālpurva šķūni pēc siena. Vectēvs tīši izraudzījās tādu laiku, kad vismazāk pavadītāju.
Jēkabs stāvēja turpat pie staļļa, kur Jancis bija viņu atstājis. Viņš nolūkojās pakaļ. Kad braucēji izgrieza no olnīcas uz ciema ceļa, viņš piegāja pie staļļa durvīm un aizvēra tās. Jancis raudzījās zirga rūzganīgi melnajā astē un priecājās, ka pretī neviens nenāk, ka vectēvs un vecāmāte ne ko jautā, ne ko saka. Lai kā viņš turējās, nespēja noturēties. No acīm lija karstas asaras un tecēja, vaigus sildīdamas. Apkārt pletās skaista ziemas diena.
No Garā kalna virsotnes kļuva pārskatāmas mājas vai puspagasta tālumā balti sniegotiem jumtiem, pelēkām sienām. Tās tur stāvēja kā dzīvības cietokšņi, it kā gatavotos pacelties gaisos, lai kļūtu par kaut ko vēl varenāku.
Sapņaini skaistās vīzijas nomāca atmiņas par tēvu. Prātā tomēr arvien no jauna malās truls jautājums: "Kāpēc tēvs tā dara? Kāpēc?"
— Skaista diena, — vecāmāte ierunājās.
— Ptrpū! — Jancis pie krustceļiem apstādināja rikšotāju.
— Uz Riekstiem! — vectēvs sacīja.
Jancis pasmaidīja. Labi gan, ka vectēvs un vecāmāte brauca tepat pie Indriķa un īves. Viņš pavilka grožus un pagrieza. Abolītis tūlīt atkal laidās slaidā riksī, ka sniega pikas vien griezās pa gaisu.
Riekstu Indriķa sievai īvei bija dzimušas sešas meitas pēc kārtas. Divas no tām nomirušas. Palikušas divas vecākās Baiba un Jete un jaunākās Tāle un Smilga. Divi dēli Indulis un Kārlis vēl tikai pusaugā, toties Baiba un Jete jau bija precējušās, kopā ar savām ģimenēm dzīvoja rijā un strādāja kopējā saimē. Viņām jau bija saradies krietns bērnu pulciņš, kas skraidīja kopā ar saviem tēvočiem Induli un Kārli, kuriem gadu vēl nebija daudz. Arī Riekstu sētas tīrumi bija izpletušies plašumā abpus Pērļupītei. Pāri gravai bija uzcelts jau otrs tilts. Darba te pietika visiem. Arī maizes un pavalga netrūka.
Ziemā, kad lielie lauku darbi bija apdarīti, rija izkulta un lini izkulstīti, ļaudis varēja padzīvot brīvāk, pastrādājot pie skala gaismas sīkos knibekļa darbus un kopā vakarējot.
Visiem bērniem pēc Indriķa negrozāma lēmuma bija jāiemācās lasīt un rēķināt. Vienam tādu grāmatu gudrība padevās vieglāk, citam grūtāk, bet izsprukt no tās nevarēja neviens. Pēc labām mācībām bērni dabūja dzirdēt dažādas teikas un veco ļaužu atmiņas, kuras klausījās labprāt arī pieaugušie. Sevišķi vērīgi kļuva klausītāji, kad īve ņēmās stāstīt vilkaču teiksmas un atmiņas par Kaldabruņu Madaras vecajiem.