Pie Indriķa savā laikā mitinājās arī īves vecmāmiņa — Mades māte — balta kā kodaļa. Arī tā mācēja stāstīt, bet jau dažus gadus kā mirusi.
Sevišķi labs veco notikumu un pasaku teicējs bija Baibas vīra vectēvs, turpat vai simt gadu vecs vīrs ar gaužām grumbainu seju un miglainām acīm, kas stāstā atdzīvojās un kļuva dedzīgas.
Viņam bija sava teika par Vilkati, kas, protams, nesakrita ar īstenību, bet tāpēc šķita vēl pievilcīgāka.
Teika bija īsumā tāda.
Kad zeme bezgalīgos karos bija izpostīta, sērgu un bada izvārdzināta, kungi zemniekiem atņēma vēl pēdējo kumosu, un nebija, kas viņus aizstāv. To zinādams, no dziļa meža pāri aiz- salušiem slīkšņiem iznāca liels rūsgani pelēks vilks ar sirmu muguru. Tas bija zirga lielumā, pēda sprīža plata un pusotra sprīža gara, mute liela un sarkana kā krāsns rīkle, zobi kā grābekļi.
Zvērs varēja noskriet ātrāko zirgu un ar vienu ķetnas vēzienu to nogāzt zemē līdz ar visu jātnieku. Vilks neaiztika nodzītu zemnieka zirģeli un pelēko zemnieku pakulu biksēs, kas, karakalpu aplaupīts, brauca ziemu mežā pēc malkas. Vilks apgāja ar līkumu, lai tos nebaidītu, arī mazu puisēnu un meitenīti, kas naktī, nespēdami Sagaidīt pārnākam tēvu un māmulīti, gāja tiem pretī pa egļu meža taciņu uz muižu vai kaimiņu ciemu, kur viņi bija aizgājuši sapelnīt maizīti, bet krituši par upuri klaiņojošiem karakalpiem.
Kad uz ceļa parādījās kungu divjūgs, vilks ar lielu lēcienu ieklupa ragavās, nokoda kungus, iesita ar asti vedējam pa pakaļu, lai tas vieglākām kājām ļepo uz savām mājām, izjūdza zirgus un palaida tos brīvā solī. Kungu drēbēs atrasto naudu, ko kungs bija izspiedis no zemniekiem, vilks atdeva grūtdieņiem. Lai tie nezinātu, kas ir devējs, dālderus un dukātus vilks atstāja būdiņas priekšā uz sliekšņa, iebāza loga caurumā, nobēra rijas krāsns priekšā vai uz taciņām, kur staigāja bēdu piemeklēti cilvēki.
Nesaprazdami, kā nauda radusies, ļaudis sacerēja pasakas par zvaigznēm, kas nokrīt un pārvēršas par sudraba dālderiem, par ledu, kas lielā salā pārtop par sudrabu, par auzām, kas ziemassvētku naktī sakūst kopā un sacietē par naudu, par vērdiņiem, kas kaltējas rijas krāsnīs.
Tā kā vilks nebija īsts vilks, bet lielāks, gudrāks un labsirdīgāks, to nevarēja īsti saukt par vilku, tāpēc ļaudis to sāka dēvēt par Vilkati.
Zemnieki no Vilkača nebaidījās, bet kungi, ieraudzīdami rūsgano lielo vilku ar sirmām kumbra spalvām, sāka drebēt kā drudzī un reizēm zaudēja prātu. Tāpēc viņi sāka spriest, ko iesākt ar šo meža briesmoni.
Visiem kungiem bija netīras sirdis, jo visi senos laikos bija atņēmuši zemniekiem tīrumus. Kopš tā laika viņi dzīvoja no zemnieku darba un labumiem, paši neko nestrādādami, tikai vizinājās karietēs un kamanās, augstprātīgi runāja. Kungi nosprieda noķert Vilkati un tiesāt kā jodu un pesteli.
Rīgas bīskaps jeb svētais tēvs, kas bija visas kristīgās ticības stūra balsts, atklāja muižniekiem Vilkača noslēpumu, proti, šis zvērs vilka ādā bija noķerams, kad tas pārvērtās par cilvēku. Tas notika trīs dienas gadā. Tad viņš klīda pa ceļiem un takām. Vērīgs zinātājs to spēja pazīt, atšķirt no parasta zemnieka pēc acīm, kuras dega vilka acu spīvumā, un pēc lunkanā soļa.
Uz visiem ceļiem tika izlikti lūriķi Vilkača ķeršanai. Bīskaps bija pamācījis, ka Vilkatim, lai viņa viena cilvēkdiena skaitītos pilna, reizi jānokļūst krogā, baznīcā vai muižā, vai kādā citā vietā, kur pulcējas daudz ļaužu, tālab ķērājus un lūrētājus nolika arīdzan tādās vietās un pieteica visiem muižas izpalīgiem turēt acis vaļā.
Diez no kāda novada pienāca ziņa, ka vagars noķēris dzīvu Vilkati. Dažas dienas vēlāk no cita pagasta nāca vēsts, ka tur arīdzan noķerts Vilkatis. Par tādu veiksmi sākumā visi kungi nopriecājušies, bet kad tapa zināms, ka noķerti jau septiņi Vilkači, prieka vietā nāca bailes, ka Vilkaču ir pārlieku daudz. Vācu zintnieki drīz vien atrada, ka par Vilkačiem spēj pārvērsties katrs zemnieks, sevišķi, ja tas ir latvietis.
Sākuši spriest: kas gan kungiem maizi sastrādās, ja izķers un ar kakla vai uguns tiesu sodīs visus Vilkačus, visus zemniekus? Lūkojuši ievest zemniekus no Vāczemes, bet tie ilgi nenoturējušies, pārtapuši par tādiem pašiem vilku zemniekiem.
— Vai mums ir kāds Vilkača naudas gabals? — jautāja Kārlis, pacēlis galvu no grāmatas.
— Nē, — īve atbildēja. — Vienīgi Tenim, tavam vectēvam, varētu būt. Viņam Vilkatis reiz esot paņēmis cirvi un vietā atstājis daudz poļu zlotu.
Visi saausījās. Arī tie, kas bija domājuši, ka stāstījums ir tīrā bērnu pasaka bez pamata, sāka domāt.
— Vai tādi Vilkači patiesi bijuši? — Baiba brīnījās.
— Bijuši. Kā citādi, — īve atbildēja un palūkojās uz savu vīru Indriķi.
Tas dusmīgi sarauca pieri. Vilkaču īsto noslēpumu pēc viņa domām vēl ilgi nedrīkstēs atklāt. Tas jāsaglabā nebaltām dienām. Mācīti vācu zintnieki vēl joprojām ticēja, ka zemnieks spēj pārvērsties Vilkatī, pēc noteiktas kārtības uzdzerot alu, kurā iejaukta kāda meža zāle. Lai tic. Lai ij viņa mazbērni nezina, ka viņu vecmāmiņa nākusi no īsta Vilkača midzeņa.
Paldies Dievam, Ive prata bērnu un mazbērnu taujājumam labi atbildēt.
— Ticamāk, ka šim Vilkatim nebija nekas cits kopīgs ar vilkiem, kā vien mežs, — viņa sacīja. — Tas bijis godīgs cilvēks, kas slēpies tīrelī, bēgdams no kungu un karakalpu pārestībām. Runā, ka tagad viņam jau esot mazbērnu mazbērni, kas no mūsu bērniem ne ar ko neatšķiras.
Tieši nākošā dienā pēc šīs sarunas atbrauca vectēvs Tenis un vecāmāte Sauce.
īve vērpa pakulas. Sen viņa bija atteikusies no linu vērpšanas, to paveica meitas, kurām mīkstāki pirksti. Linu drēbei jābūt plānai un lokanai kā savītušai pamašu lapai, lai siena laikā nav kauns kreklu vilkt mugurā. Pakulu dzija noderēja maisu, zāļu nastu un bērnu valka lindraku aušanai.