Citkārt Tenis lielākajiem bērniem stāstīja par vācu kungu baltā zirgā, kurš piejājis pie Krusta kroga, nolecis, izvilcis no ādas kules grāmatu un ņēmies lasīt zemniekiem priekšā par latviešu agrākiem laikiem, kad vāci iebruka šaizemē un latvieši viņus vairākkārt neganti sakāva, lai gan cīnījās bez bruņām, glābdamies aiz vērša ādu apvilktām koka šķidām un plecu sargiem. Kāvušies ar īsiem zobeniem, dzelzs uzgaļu šķēpiem un zarainām vālēm.
Vecāmāte Sauce savukārt stāstīja pasakas, ko bija kādreiz dzirdējusi no savas un Teņa vecāsmātes. Visbiežāk atkārtoja teiku par naudas dvēseli.
Lai pamanītu naudas dvēselīti, cilvēkam jābūt ar gaužām vērīgu prātu. Reizēm tā lido kā mazs pelēks putniņš, citkārt ložņā kā pelēns, bet allaž tur, kur nauda glabājas. Ne mirkli tā nenorimst meklēt ceļu no cilvēka uz cilvēka, aiznesdams no zemnieka to, kas zemniekam paliek pāri, bez kā viņš var iztikt, un sameklēdama citu mantu, kas vairāk vajadzīga, lai nomierinātu bargus kungus, kad tiem ļauns prāts. Naudas dvēselīte lido tālu. Līdz Rīgas torņiem, līdz Vāczemei, līdz Zviedrijas karaļa tronim un vēl tālāk. Citkārt tā aizklīst līdz tālām dienvidus zemēm, kur cilvēki vienmēr staigā kaili kā bērni vasarā, kur cilvēka āda no saules svelmes tāpēc sadegusi melna kā maizes garoza pārkurinātā rovī.
Naudas dvēselīte ir čakla kā meža rūķītis, žigla kā mazputniņš un nerimtīga kā bitīte. Tā ir darba vīram rada, kas kalpo visiem: gan bagātiem, gan nabagiem, gan zemniekiem, gan karaļiem. Ļauna tā nevienam nedara. Ja ļauni ļaudis to dzen uz ļaunumu, sūta pie ļaundariem, viņa paklausa, bet tās sirsniņa aiz bēdām sastingst un naudas dvēselīte raud.
Dažkārt ļaudis to iesloga ar dzelzīm apkaltās lādēs, citkārt ierok zemē. Tad naudas dvēselīte aizlido pie tāda saimnieka, kas ļauj tai brīvi lidot un palīdz vairot tās spēku.
Vai jūs, bērni, kādreiz esat istabā, pagalmā vai citur mājas tuvumā redzējuši lēkājam un čiepstam mazu, pelēku putniņu? Nē. Tālab nē, ka jūs dzīvojat godīgu cilvēku mājā, kur neviens nemoka naudas dvēselīti. Ja kādreiz redzat tādu bēdīgu putniņu, tad tas būs ļaundara rokās nokļuvušais naudas putniņš. Uzmanieties! Tuvumā jābūt pašam ļaundarim.
Reizēm ļaudis aiz pārinodarījuma un bēdām kļūst tuvredzīgi. Viņi, raudzīdamies uz naudu, paklausīgā, klusā putniņa vietā redz plēsīgu maitu ērgli, pelēkās pelītes vietā saskata mēra laika suni, kas ļaudīm nes tikai postu. Tie skaļi klaigā: "Nolādētā nauda! Ļaunā naudas kārība! Tu esi kā kraupains suns, kā maitu krauklis!" Patiesībā uz savārgušās naudas čupiņas sēž tas pats pelēkais darba putniņš — naudas dvēselīte, tup ar nolaistiem spārniņiem.
Ja nauda nonākusi pie labiem cilvēkiem, dvēselīte dzied klusu dziesmiņu, daudz klusāku par kaķa dzirnaviņām, ienes mājās mieru un saticību, atnes skaistus, baltus sapņus par ziedošām pļavām, ziedos kūpošām rudzu druvām un bērnu žirbām actiņām…
Teikai par naudas dvēselīti nebija ne sākuma, ne gala. Vecāmāte to stāstīja pa gabaliņam katrreiz savā vietā un reizē. Tāpēc tā bērniem neapnika. Bērni saprata, ka bagātais nicina pelēko putniņu, bet nabags to glabā un silda azotē, saprata, ka laupītājs apcērp putniņam spārniņus, neļaudams tam aizlidot uz īsto vietu, ka kungi ar melniem zābakiem mīda pelēko putniņu, bet dzērāji met to slapjos alus kausos un kveldē reibuma tvanā.
Līdzīgi kā par naudas dvēselīti Sauce mācēja stāstīt arī par cilvēku alkatību, kas padara tos dusmīgus uz visu pasauli, jo, vārgi būdami, viņi nespēj gūt pasaulīgus labumus, tāpēc skauž un nīst citus, kamēr sadeg savā ļaunumā: kļūst kā drudža nokrēsti.
Kad Sauce runāja par alkaču likteni, pieaugušie saprata, ka viņa runā arīdzan par savu lielo sāpi — Jēkabu un Dziļumiem, atceras vagarētāju Ansi.
Par Jēkabu gāja bēdīgas valodas. Kalpone aizbēgusi no mājām, jo nav izturējusi piedzērušā saimnieka uzbāzību. Citreiz Jēkabs, braucot mājup no kroga, iesitis kādai kaimiņu meitai ar pātagu un nolamājis nelabos vārdos. Mājās ierīkojies kāds Jēkaba dzērājbrālis, uzņēmies par rīkotāju un izvazājot mantu uz visām pusēm.
— Ļauns kā vilkatis, — ļaudis sacīja.
To dzirdēdama, īve nolieca galvu. Viņai sāpēja sirds, ka tādu ļaunu žūpu salīdzina ar vilkati, no kuriem neviens nekad nebija žūpojis.
Vecais Tenis un Sauce bija dažus gadus nodzīvojuši pie Indriķa, kad atnāca ziņa, ka Jēkaba paša dēls kopā ar kalpu nopēruši Jēkabu, atņēmuši klēts atslēgas. Tas noticis pēc tam, kad žūpa aizvedis uz krogu četrus maisus pēdējo sēklas miežu. Jānis bija izaudzis par dūšīgu puisi, kas daudzkārt atskrēja uz Riekstiem pēc padoma. Runāja maz un tikai par lietu. Neko nesūdzējās.
Nu vadzis beidzot bija lūzis. Tēva līderīgās dzīves dēļ Briņķu muižas kungs, kam bija uzlikts pienākums vākt nodevas un leidu arīdzan Silciema daļā, bija pierakstījis Dziļumiem gan lielākas nodevas, gan lielāku leidas naudu. Saimniecība gāja uz iznīkšanu.
Uzdzirdis par dēla nopēršanu, Tenis, rūgtu domu mākts, grozīja galvu. Nu viņa divi dēli bija dabūjuši pelnītu pērienu. Laikam jau tāpēc, ka bērnībā maz tika pērti. Tas bija kauns tēvam. Diemžēl grozīt vairs neko nevarēja. Šie dēli savu godu nebija spējuši glabāt. Ansis aiz pārcentības un neīstas kunga domas, Jēkabs aiz izlaidības, slinkuma un žūpības. Palika vienīgais mierinājums, ka mācība tomēr saņemta un mācītāji bijuši pašu ļaudis no latviešu zemnieku vidus, savējie, kas liecināja, ka tautas goda doma vēl dzīva un stipra, ka jaunā paaudze raugās pasaulē ar gaišu skatu.