No tādas nešķīstas dūmošanas viņa dvaša smirdēja pēc apsviluša veca suņa. No tam radās teiciens: "Smird kā kuģa ubags."
Pats šis kroplais klaidonis apgalvoja, ka tāda dienvidjūras lapu dedzināšana šim esot vienīgais mierinājums un mīļas atmiņas no senajiem skaistajiem laikiem. Kad lielā kule ar tabaku būšot cauri, tad laikam viņam aiz sirdssāpēm būšot jāmirst.
Vārda taujātājiem ubags atbildēja, ka viņam esot daudz vārdu: viens dots pēc dzimšanas, otrs bēgšanas laikā, trešais dienestā pie hercoga, ceturtais uz kuģa dots pēc jūras krustabām. Tagad viņš esot Ubagu Nabags.
Turēdami viņu par gudru zintnieku, ļaudis viņam prasīja, ko var nozīmēt tāda lapu apēšanas sērga, tāds kukaiņu uzbrukums, kam nekas nespēj stāties ceļā.
— Uz postu un nelaimi, — ubagu nabags atbildēja, aci nepamirkšķinādams. — Uz karu un mēri. Tad pasmaidīja un piebilda: — Uz zemes vienmēr kaut kur kāds karo, un mēris arīdzan ik dienas pļauj cilvēkus, tāpēc man ir taisnība uz laiku laikiem.
Un ubagu nabags turpināja stāstīt par akmens mājām, kas daudz lielākas par Rīgas pilīm, un par baznīcām, kas mūrētas pirms tūkstoš un vairāk gadiem.
— Tajos laikos, mīļie brāļi, ļaudis bijuši daudz gudrāki nekā šodien. Paši gājuši zudumā no izlaidības un uguns ūdens dzeršanas, tikai piemiņa palikusi akmenī.
Kādu dienu lielais pasaules brīnumu zinātājs un klaiņotājs pēkšņi savārga un sāka taujāt pēc Dziļūdeņu Teņa un Sauces, pēc Silamītes un Indriķa. Uzzinājis, ka Tenis un Sauce vēl dzīvi, palicis pavisam jocīgs, nerunīgs. Vēl tikai pārjautājis, vai Tenis esot tas pats Vilkaču sila līdumnieks, kas te silā ienācis pirmais.
Runas par tādu taujāšanu nonāca ausīs arī Indriķim, Tenim un Saucei, kura tad nu lika mazmeitai Baibai aiziet uz to ciemu, kur patlaban mīt sasirgušais ubagu nabags, kā viņš sevi dēvēja, un palūkot, vai nav kāds no dvīņiem, kuri pirms daudziem gadiem aizbēga uz Kurzemi amatu mācīties. Sauce vēl pamācīja vērīgi palūkoties, vai tam nabagam nav drusku atkārušās ausis un pie labās acs brūna zīmīte. Ja tā, tad tas ir Gusts. Kārlim nekādu sevišķu ārēju pazīmju, pēc kā pazīt, nebija, vienīgi pagarš, uz leju nokāries deguns. Diemžēl tāds knābis piemita daudziem ļaudīm.
Ubagu nabags pašreiz bija apmeties pie īves brālēna Gaida. Kad Baiba iegāja ciema sētā, nabags sēdēja sētsvidū uz bluķa, smagi klepoja un spļāva. Svešinieku brīdi vērīgi aplūkojusi, Baiba tam jautāja:
— Vai tu esi Gusts?
— Esu. A, ko tu, daiļaviņ, gribi no manis? Vai neredzi, ka taisos mirt?
— Nāc pie tēva! — Baiba droši sacīja.
— Ak, tu Jūras nelabais! — iesaucās klaidonis. — Vai viņš taisās mani pērt?
Baiba ātri pielāgojās Gusta runas veidam.
— Varbūt ij nopērs, •— viņa teica. — Kāpēc tu tik ilgi vazājies apkārt un nenāci uz mājām?
— Ak, tu daiļaviņ! Baile bij.
— Kur Kārlis?
Uz to Gusts neatbildēja. Noprasīja:
— Kas tu esi? Mana māsiņa?
— Nē. Indriķa meita.
■ Par tādu atbildi Gusts palaida varenu svilpienu, ar kādu kuģa kapteinis vai viņa palīgs sauca kuģa vīrus uz klāja vai padeva citu ziņu, piemēram, par jūras laupītāju kuģa parādīšanos.
— Tad nu gan laikam esu tapis stipri vecs, — viņš teica un tā brīnījās, ka apkārtējiem gribot negribot bija jāsmejas.
Ar to arī viņa spraunums beidzās, atkal uznāca lielā kāsēšana un spļaušana. Kad bija izklepojies, teica:
— Laikam ezis ielīdis vēderā. Maita, ārā nenāk.
Todien Gusts ar Baibu ieradās Riekstos, nesdami līdzi palielu kuli ar tabakas paliekām. Nekādu citu mantu viņam nebija, ja neskaita vēzdu, uz kuras viņš iedams balstījās.
Tenis un Sauce klusēdami noklausījās ziņu par Kārļa nāvi tālajā dienvidu salā. Kā īsti Kārlis dabūjis galu, Gusts nevarēja pastāstīt. Viņi kāvušies plecu pie pleca. Gusts pirmais notriekts zemē ar sašķaidītu plecu un kāju. Kārlis vēl palicis stāvus ar zobenu rokā. Kad Gusts atjēdzies, viņš gulējis starp ievainotiem un mirušiem. Meklējis Kārli. Nav atradis. Tikai no asiņu smakas, līķu skatīšanas un taustīšanas sākusi atkal ellišķīgi sāpēt apdauzītā galva. Uznācis nelabums un viņš nolēmis labāk atgulties un atpūsties, jo kājas un pleca dēļ tik un tā nekur tālu aizrāpties nav spējis. Kad vēlreiz atjēdzies, gulējis kuģī. Taujājis pēc brāļa. Puiši atbildējuši, ka visus kritušos, tajā skaitā Kārli, apbēruši ar zemi piekrastes smiltīs un steigušies projām, līdzi paņemdami tikai ievainotos.
Kārlim Kurzemē palikusi sieva ar diviem bērniem — meitu un dēlu. Viņam, Gustam, nekas pasaulē pakaļ nepalicis, tāpēc nācis atpakaļ uz dzimteni. Ar sievām neveicies. Pirmā nomirusi ātri. Jaunu apņemt taisījies, nepaguvis, jo kuģis gājis projām. Tagad par vēlu.
Visus ieguvumus un ietaupījumus atdevis Kārļa sievai, lai audzina mazbērnus. Viņam pašam esot vajadzīgs tikai kakts, kur ziemā pārgulēt. To sameklēt neesot grūti. Tikai vienās mājās, no Kurzemes šurp nākot, rīdīts ar suni, ij tad nezinot, vai tā nav bijusi tukša bērnu palaidnība.
— Vai tu vēl atmini Vilkaču silu? — Tenis jautāja.
— Atminu gluži labi, — sacīja Gusts. — No tā vēra nekas nav palicis pāri. Ja nāks jauni kari un posta laiki, kur tad jūs slēpsieties?
— Vai tu domā, ka būs ļauni laiki? — Tenis jautāja.
— Būs, — Gusts atbildēja.
— Nebiedē! — Sauce bārās. — Vai tad vienmēr jābūt kariem?
— Ja cilvēku par daudz, mežu vairs nav, tad jākaro. Mēris palīdzēs retināt ļaudis.
— Ptu! —Tenis nospļāvās. — Ko gvelz blēņas?
— Kādreiz tu teici, ka mēs nevaram svešus kungus pievarēt, jo mūsējo ir par maz. Nu ir daudz. Vajadzētu sākt. Vairāk mēs te nevaram būt — maizes pietrūks.
Tenis pakasīja savu balto matu kodaļu. Gusta valoda viņam nepatika.