— Kad vilks ir rāms, to nevajaga aiztikt, — vecais vīrs sacīja.
— Kungi! Ko tie te tup, nolādētie! — Gusts sauca.
— Kam tu lādies? — Sauce bēdājās.
— Ih! — Gusts sažņaudza kreisās rokas dūri. — Lai krīt kā utes!
— Tavs brālis Ansis jau sabija par vagaru. Ij pa vāciskam ielauzījās. Un kas no tā? Sanīdās tikai ar cilvēkiem. Vai tur kāds labums? Kungam kunga likstas.
— Patiesi, kas par labumu vagaram? Suņa darbs. Lai jods parauj kungus! Ejam kungus padzīt!
— Gust, Gust! — Sauce viņu apsauca. — Esi prātīgs! Kas ies! Kur bērnus liks? Nu nerunā tādas runas!
— Eh! — Gusts nicīgi atmeta ar roku. — Par Vidzemes hercogu jādabū latvietis, citādi nav vērts dzīvot.
Pēc pāris nedēļām Gusts nomira. Viņu nobeidza "ezis", kas bija ielīdis krūtīs caur pīpes dūmu. Nāves tuvums bija viņu satraucis, tāpēc viņš runāja trakas lietas, par kurām zemnieki šobrīd ne domāt nedomāja, jo saimniecība plauka. Kaut ari muižnieki perināja domas par zemnieku tiesību ierobežošanu vai katrā landtāga sanāksmē, nodomi bija tikai nodomi.
Beigu vārdi
Vienīgi veci cilvēki īsti saprot, cik ātri rit gadu simteņi. Šķiet, tepat viņi kā bērni skraidījuši pa āru, te jau stīvi un greizi guļ uz sava cisu maisa un gaida pēdējo stundiņu. Jaunie, viņus vērodami, saka: "Tie jau garu mūžu nodzīvojuši, laiks aiziet viņsaulē." Vecie to dzird, bet neļaunojas un nebēdājas. Viņi savu ir padarījuši. Dzīve rit tālāk stipra un zaļokšņa.
Atkal nāca bada gadi, neražas vasaras, bet tās nebija tik briesmīgas, kādas bija pieredzējušas Teņa māte un vecāmāte, ne arī tādas, kādas jaunībā pieredzēja pats Tenis, kad viss nokalta. Pavasarī iesētie kvieši sadīga tikai pēc vasaras saulgriežiem, bet mēnesi pēc tam jau uznāca pirmās salnas.
Tomēr arī togad raža bija tik niecīga, ka zemnieki spēja izpildīt tikai pusi nodevu. Lai piedzinēji neatņemtu iztiku un sēklas labību, to apraka zemē vai noslēpa mežā.
Šīs nelielās neveiksmes vienu otru pie rāmas dzīves pieradušu jauno zemnieku noskaņoja meklēt mierinājumu krogā, kas bija uzcelts pie pagasta mājas.
Tur par saimnieci rīkojās Indriķa māsa Ilze, tāpēc šo vietu visi sauca nevis īstā vārdā par Mālavēru krogu, bet par Ilzes krogu. Ilze bija laipna saimniece un visiem patika.
Neražas gadā krogs kļuva daudziem par bēdu remdētavu un reizē par jaunu bēdu taisītāju. Nākošā gadā, kad par ražu nevarēja sūdzēties, bēdu remdētāji pēc veca ieraduma nāca uz krogu. Sievas šķendējās, sauca Ilzi par vīru apdzirdītāju un pievilinātāju.
Indriķa sētā Riekstos un Mika sētā Ozolkalnos katru vasaru Jāņos līgoja un dedzināja darvas mucas augsta staba galā.
Ziemassvētkos tāpat kā agrāk "vilki" ķēra "kazas" un būdeļi vilka bluķi. Visi godi tika atzīmēti un godam nosvētīti.
Dārzos ziedēja ābeles un bumbieres, un zem tām, uz krusteniskiem steķiem atbalstīti, tupēja resni bišu koki ar iztrupušām serdēm.
Dūkstīs kurkstēja vardes, strautos skraidīja zivtiņas un gliemežvākos brieda pērles. Meža gravu krastos kā senāk auga smaržīgas mežrozītes ar asiem dzelkšņiem.
Siena laikā ļaudis staigāja izrakstītos kreklos un steigšus skrēja glābt sauso sienu, ja kāds lietus mākonis kāpa pārlieku augstu pamalē.
Tāds šis septiņpadsmitais gadsimts gāja pretī nākošā gadsimta straujajiem notikumiem, kad pār Latviju nāca krievu jūgs, kas dzīvi smagi nospieda, kaut arī par Krievzemes carieni uz īsu brīdi tika alūksniete. Rietumos dzimusī hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustība par jaunu deva latviešu tautai cerības un sevis apzināšanu, kopējo interešu izpratni un ticību saviem spēkiem.
Neviens agrākais gadsimts nebija dāvājis tautai tik daudz spēka un gaišuma kā septiņpadsmitais, kuru dažkārt dēvē par zviedru zelta laiku gadsimtu.
Bija uzplaukušas tautas dziesmas un pasakas. Atmodās no senčiem glabāta goda un laimes doma. Garie miera gadi bija ļāvuši tautai pieņemties kuplumā un pašapziņā. Diemžēl līdzi turībai izplatījās arī vieglas dzīves netikumi. Stāties tiem pretī tauta nebija gatava, tāpēc to gaidīja jauni pārbaudījumi: posts un nelaimes.
Un tad nāca atkal jaunas paaudzes, kas atminēja mūžam veco patiesību par gara stiprumu, kas vienīgais spēj pavērst tautas ceļu pretī laimes saulei.
Satura rādītājs
Ievadījums ………………………………………………………………….. 5
Idaļa Sentēvu gara spēks
1. Veco lielļaužu dzimtas zars posta ceļos………………………. 11
2. Līzes precinieks Gatis ……………………………………………… 17
3. Nelaime nenāk brēkdama ………………………………………… 29
4. Mežvidus brīnums diendusas laikā ……………………………. 39
5. Bandu bērns Tenis …………………………………………………… 50
6. Lielļaužu bērns vaļinieku pirtiņā ……………………………… 58
7. Silts stūrītis kalpu galā ……………………………………………. 65
8. Vilkaču sila vilinājums…………………………………………….. 77
9. Teņa ciešanas ………………………………………………………….. 93
10. Sākums ……………………………………………………………….. 104
11. Meža vientulības bargā dziesma …………………………….. 115
12. Meža miera traucētāji nerimstas ……………………………. 127
13. Vilkača zīmes……………………………………………………….. 139
14. Cīņa ar purva briesmoni……………………………………….. 147
15. Zemes un meža svētība …………………………………………. 164
16. Celtnieku cirvji zvana un balsis skan ……………………… 172
II daļa Vilkaču iznākšana