Sūre neticīgi nopētīja Dravi. Viņas vaigs bija satumsis, bet Drava promdzīšanu viņa tomēr vairs neprasīja.
— Melnās sērgas vietā ļaudīm desmit gadu nav ejams, — viņa sacīja. — Kas būs ar mums?
Dravis arīdzan nezināja padoma. Nekas cits neatlika, kā vairīties no tās puses, cik jaudas, vēl vairāk nekā no uguns nelaimes. Tie klajumi tur tagad bija pārvērtušies par nāves tīrumiem, mājas — par nāves kambariem. Uz ilgu laiku.
Smiekli un dziesmas bija galīgi apklusušas. Suņus piesēja saitē. Govju gani divkārt rūpīgi uzmanīja savus ganāmpulkus, lai tie nenoklīstu melnās sērgas laukos. Uzmanīja, lai vērsis ar savu tauri nepievilinātu savvaļā klīstošās melnās sērgas māju govis.
Pēkšņi kādu dienu pašā diendusas laikā Gaiķu saime sastinga šausmās. Pagalmā stāvēja Luķu Made no Melnās sērgas lauku vidējās sētas, apvilkusies goda drānās, ar ozollapu vaiņagu galvā.
Sūres pirmā doma bija uzrīdīt suņus. Tiem sērga nekaitēja. Lai saplucina un padzen nelaimi. Suņi, diemžēl, bija piesieti. Viņa grasījās tos palaist, bet apkaunējās. Bluķa vakarā Made bija jautri dziedājusi savādo būres dziesmu, kas vēl tagad prātā.
Ce, vilka pedele,
Ce, krauja lasele.
Vilks tup uz toros.
Sumet suku vabolei.
— Meit! — Sūre beidzot atguva valodu. — Tu nāci mums dāvāt nelaimi?
— Nē, — Made sacīja un pacēla rokā turētu zāļu vīkšķi. — Dāvāšu garlika rāceņus ar lupstiem.
— Kam tādi?
— Vecāmāte ar to kaites dziedēja.
— Melno sērgu?
— Arīdzan melno mēri.
— Viņa vēl dzīva?
— Dzīva.
— Un vecaistēvs?
— Gana govis.
— Debesu sētā?
— Mālavēru pļavā. Debesu sētā vēl nav ticis.
Sūre atskatījās uz Madi, Bērtuli un citiem, kas bija apstājušies pie mājas stūra un, baiļu pārņemti, vēroja sērgas ciema viešņu.
Made, cilvēku bailes matīdama, nolika nešļavu zālē un devās projām.
— Vai neviens cits nepārcieta? — Sūre sauca viņai pakaļ.
— Kalpa Juris, — Made atbildēja. — Viņš ēda un elpoja itenos svētiņus, kamēr karstumi pārgāja.
Gaiķu Sūre baidījās skart ar roku atnestos lakstus. Pabikstīja ar slotu. Pie saknēm tiem bija mazi rievoti rācenīši. Ko ar tiem darīt? Beidzot viņa sadūšojās, ieslaucīja visus kulē un aiznesa uz klēti.
"Kazi, varbūt līdzēs. Vecā Lūķene prata kaites riebt un vārgumu noņemt," viņa nodomāja.
Viss turīgais piemeža ciems, kas nebija cietis no kariem un siriķiem, vienā vasarā pārvērtās par Melnajiem laukiem.
Sērgu nepārcieta arī Mades vecaistēvs, kas, mantas kārodams, bija lūkojis bez saimniekiem palikušos lopus un citu labumu saglabāt nākamajām dienām. Nelīdzēja zāļošana. Drīz Made ar vecmāmiņu un Mālavēru kalpu Juri atstāja sērgas apsēsto klajumu Debestēva ziņā.
Pirms tam Juris ar Madi divatā divas nedēļas strādāja vaiga sviedros, vilkadami uz vecajām tupeņu bedrēm mirušo ciem- nieku augumus. Guldīja lielā kopējā kapā vienu pie otra, katru pavadot ar vārdiem:
Saņem mani, Zemes māte, Tavi godi pienākuši.
Bēdāties neatlika ne laika, ne spēka. Vecāmāte viņiem gāja līdzi, uzmanīdama, lai jaunie darbu izdara kārtīgi, neatstāj kādu mēra upuri virs zemes vilku un suņu zobiem vai maitasputnu knābjiem. Tie varētu postu aiznest tālāk pasaulē.
Lielo kapu Juris pārsedza ar priežu kokiem, lai klāt netiktu vilki un lapsas.
Kad bija atrasts pēdējais sērgas upuris un apguldīts smiltājā, vecāmāte pacilāja dēlīti, ko vienmēr nēsāja līdzi, un teica:
— Piecdesmit sešas dvēselītes aizgāja viņsaulē.
Lubu ar piecdesmit sešiem iegrieztiem krustiņiem iesprauda smilšu kalniņa galā.
4.Mežvidus brīnums diendusas laikā
No laika gala zināms, ka nav labi iet vienam dziļi mežā karstā vasaras dienvidū. Tad no egļu klusās šalkoņas, tvanlga ziedu smārda un žilbīgās saules svelmes cilvēkam apreibst galva un rādās murgu ainas, kas dažkārt pārtop miglainā īstenībā, atstājot pēdas visā cilvēka turpmākajā dzīvē.
Vēl bīstamāk tādā laikā staigāt pa vēri, kur kādreiz ļaunā nāvē miruši cilvēki.
Kopš melnās sērgas laikiem bija pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Gaiķu saimniekmāju bija izlaupījuši un nodedzinājuši sveši karakalpi. Labi, ka saimniekmeitas bija jau agrāk izprecētas. Pie vienas no tām drīz aizgāja vecumu pavadīt Sūre un Bērtulis.
Lai gan melnā sērga ne lielos, ne mazos Gaiķus, kur mita vaļinieces, nebija skārusi, āra ļaudis labprāt nenāca uz Gaiķiem strādāt. Melnās sērgas lauki no tejienes bija tikpat kā ar roku aizsniedzami. Kāds bērns vai lops varēja ieklīst sērgas perēklī, tad visiem gals klāt.
Runāja arīdzan, ka rudens naktīs vecajā Gaiķu rijā miroņi ļauni spokojoties, ne tā kā Debestēva dārzos aizgājušie velēnu gariņi. Miroņi nākot ar šaušalīgiem vaidiem, gārdzieniem un zobu klabināšanu. Ja pēc tāda mirkļa cilvēks spējot vēl palikt savā prātā, tad esot jāpriecājas kā bērnam.
Zane un Līze arī labprāt būtu gājušas projām, bet viņām nebija, kur iet. Vaļinieku veco kambari un citas ēkas Sūre bija bez maksas nodevusi viņu rīcībā, tāpēc te viņas jutās kā savās mājās, pašas sev noteicējas. Nevienam pa kājām nemaisījās. Zanei galvā joprojām bija saimnieces gars un vaigā lielļauža stāja, lai gan viņa
no aršanas un citiem smagiem darbiem bija krietni salikusi un samelnējusi.
Pēc melnās sērgas gada, kad nāves izkapts bija nopļāvusi vai visus jaunākos vīriešus, Līzei nebija cerību atrast piemērotu precinieku. Iziešanu pie kalpa puiša Zane nevarēja ne iedomāties, teicās to nepārdzīvot, aiziešot kapā.
Līze, protams, māti kapā dzīt negribēja.
Viņas abas cītīgi gaidīja atgriežamies Gaiķu Gati. Kamēr nebija skaidras vēsts, ka viņš būtu miris, gan māte, gan meita cerēja uz brīnumu.