Līze reizēm iztēlojās, ka Gatis pārnāk mājās kā cienījams poļu pans vai uzkalpojies par kara kalpu vecāko. Ko viņa tad Gatim teiktu, ja būtu izgājusi pie cita?
Reizēm šķita, ka viņas uzticība ir kā zelta pavediens, kas pāri tālumiem palīdz Gatim pārvarēt visas likstas un atgriezties mājās dzīvam un veselam.
Kad māte nopūtās, Zane saprata, ka viņa necer meitas iecerēto sagaidīt, domā, ka puiša kauliņi sen jau smilšu piebiruši.
Skaidrības brīžos arī Līzei šķita, ka Gatis nav dzīvs.
Kad jaunajam vācu kungam Gotfrīdam Felsbergam muižā dzēra kāzas, Gotfrīds atrada brītiņu, lai Līzei pateiktu, ka Gatis ar zobenu bijis smagi savainots plecā, tāpēc centies poļus atrunāt no viņa aizvešanas, bet poļi ietiepušies uz savu.
Atminoties to briesmīgo dienu, Līze bieži raudāja, meklēja savu vainu. Kā viņa tobrīd varēja tik ātri aizbraukt, atstādama Gati vienu briesmās? Varbūt vajadzēja pasisto laupītāju vest līdzi uz mežu, vēlāk apmainīt pret Gati. Runāja, ka tā reizēm naidnieki mijot savus dreļļus.
Lai kā viņa bēdājās, raudāja un sevi nosodīja, nekas nemainījās. Tāpat nekas nemainījās, ja viņa kļuva bezbēdīga un sāka dziedāt. Vienīgi mātes vaigs tad kļuva drusku gaišāks.
Vienā tādā reizē Zanei paspruka vārdi, kas Līzei pašai bija vairākkārt mocījuši prātu.
— Būtu Gatis agrāk paņēmis tavu vainadziņu, tagad viņa dēls jau varētu pie arkla radināties.
Līze nemācēja neko atbildēt. Saprata, ka mātei visvairāk sūrst doma par leimaņu dzimtas galu, par veco lielļaužu teikas beigām, par tām nākamām dienām, kur viņām abām nespīdēja ne mazākais savas dzimtas dzīvības stariņš. Redzama tikai nebeidzama nāves tumsa.
— Gatis tevi žēloja? — māte jautāja. — Neuzstāja?
— Uzstāja, — Līze atbildēja.
— Tu turēji godu?
— Turēju godu.
— Jaunai meitai tas piedien, — māte teica un nopūtās.
— Vai vecai nepiedien? — Līze prasīja.
Māte neko neatbildēja.
Tā gāja gads pēc gada. Muiža no viņām tikpat kā neko neprasīja — gadā divas aitas un divas markas sudraba. Lai gan Zanei vēl krājumā turējās bijušās godības nauda, kā arī sudraba saktas, piekariņi un matu stīpas, viņas dzīvoja taupīgi, vezdamas uz rudens tirgu audumus, adījumus, ādas un jērus. Ja gadījās labs bišu gads, veda arī medu un vasku.
Dravis, uz Līzi cerēdams, bija iemācījis viņai visas dravenieka gudrības, arī dzeiņa dzīšanu un bištēviņa atšķiršanu, kad saime jāieved jaunā kokā. Kad Līze viņam atteica, sagāja kopā ar kalpa meitu un paņēma nomā bandinieka tīrumus netālu no Krusta kroga, kur vēlākos gados tika sagūstīts vilkatis, kurš uzdevās par Kaulaišu Krišu no viņmuižas.
Reizēm Līze nožēloja, ka atteikusi Dravim. Tolaik atmiņas par Gati vēl bija svarīgas, cerības viņu sagaidīt šķita gluži ticamas, tāpēc viņa Dravja bildinājumu nespēja pieņemt. Un tas viss pagaisis. Viņa tapusi par cietu vecmeitu. Reizēm kļuva varen bailīga, tumsā nespēja iziet pagalmā.
Reiz gadījās tā, ka māte bija izvēlusi pagalmā alus mucu. Pati to piemirsusi. Kad Līze krēslā grasījās iet uz klēti, viņa ieraudzīja pagalmā melnu, lielu kunkuli, kas izskatījās pēc lāča vai cita mežazvēra. Bailēs iekliegdamās, viņa atrāvās atpakaļ.
— Kas tur? Siriķis? — Zane taujāja. Līze vēl brītiņu nespēja parunāt. Drebēja pie visām miesām un turēja ciet durvis ar abām rokām.
— Lācis, — viņa beidzot izdvesa.
— Ej nu, — māte neticēja. — Ko tad suns nerej?
— Es redzēju. Tepat klēts priekšā, — Līze palika pie sava.
— Laid, es palūkāšu pate! — Zane pabīdīja sāņus meitu un vēra durvis.-—Tāds takjāpadzen. Lopiem uzklups.
Zane, brīdi vērusies satumsušajā pagalmā, teica:
— Jā, meit, pēc lāča gan.
Tad sāka saukt ganu suni Kauci:
— Se, se, se, se! Kauci, Kauci, Kauci!
— Vai zvērs neiet projām? — Līze bažīgi taujāja.
— Neiet. Tup kā nelabais, — Zane atbildēja un turpināja saukt:
— Kauci, Kauci, Kauci!
Suns pa vakaram izrādījās kaut kur noklīdis. Acīmredzot nospriedis, ka vēl jau nav kārtīga nakts, tāpēc viņam te savā sarga būdā nav jātup.
Vēl kādu brīdi izsaukusies suni un uzmetusi aci melnajam briesmonim, kas reizēm it kā sakustējās, bet prom negāja, Zane cieši aizšāva durvis un noteica:
— Meit, man ar no tā lāča bail. Lai viņš tup līdz ritam.
Rīta gaismā viņas par savām bailēm un aizmāršību pasmējās.
Tāda nu bija vientuļu sievišķu dzīvīte — ij no alus mucas jābaidās.
Savādi, ka citkārt Līze jutās bezgala droša. Padomājusi, ka viņas mūžs aiziet velti, viņa droši devās pie bišu kokiem vai vākt mētras Pērļupītes krastos.
"Ja arī notiks kas ļauns, par nāvi jau nekā ļaunāka nebūs," viņa pie sevis sprieda. "Tik un tā esmu kā nederīga nauda. Vai man sava dzīvība jāsargā."
Vēl vairāk. Reizēm viņu pārņēma vēlme pēc briesmām un nelaimēm. Gribējās, ka vienreiz beigtos bezcerīgais tukšums un rūpes tikai par sevi. Ausīs skanēja dainu vārdi:
Prieki, prieki jaunajam! Kādi prieki vecajam? Vecajam tādi prieki Kā vasaras dunduram. Vecā prieki aizgājuši Pār kalniņu dziedādami.
Bija vēl skarbāki vārdi:
Vecajam tādi prieki: Jāiet smilšu kalniņā.
Par smilšu kalniņu viņa vēl domāt nedomāja. Arī māte bija spirgta un stipra. Viņas abas bija iemācījušās visus vīru darbus, gan auklas vīt, gan kaudzes kraut, gan zemi art. Prata iztēst izkapts kātu un tam stingri piesiet izkapti, kā arī to izkāpināt uz laktiņas un uzvilināt to ar tīrumā atrastu akmens striķi vai no smiltīm un māla izdedzinātu galodu.