Uz tālo pļavu, kur auga pati leknākā zāle, parasti viņas abas reizē negāja, jo mājās apkopjami palika kustoņi un cits ejams mājas solis. Pēdējos gados Pērļupes līčos ar siena kopumu noņēmās tikai Līze. Ja bija jākaltē un jāmet gubās iepriekšējo ritu pļāvums, viņa tur palika visu dienu.
Tā ari todien viņa beidza rīta pļāvumu tūlīt pēc rasas nokrišanas, izārdīja jaunos vālus un vēlreiz apvēla vecos.
Diena bija tveicīga. No upes otrā krasta eglēm nāca tvanlga sveķu smarža. Tuvējo alkšņu lapas spīdēja kā nomedotas. Tikko saule bija pacēlusies virs koku galotnēm, Līze novilka svārkus un ņieburu, palika pakulu krekliņā, kas sniedzās tikai līdz ceļgaliem. Labāk just ap augumu vēja glāstu nekā pietvīkt no sviedriem.
Tepat vārnas ķērciena attālumā pirmās Melnās sērgas lauku mājas. Dzīvs cilvēks šajā nomalē neieklīda. Cik ilgi sērgas spēks saglabājas, neviens skaidi nezināja teikt, bet cilvēki nenāca ne dzīti.
Līze paņēma zāļu maisu, kurā vāca mētras, liepu ziedus un citas veselības zāles ziemas kaitēm, uzmeta uz pleca svārkus un kamzoļu, un brida gar upes krastu uz Melno lauku pusi. Pēc leknās līču zāles smagā pļāvuma tāds gājums atpūtināja gan rokas, gan prātu. Viņa atmeta galvu un ļāva saules staru glāstam savus brūni iedegušos vaigus. Arī rokas līdz elkoņiem un kājas līdz ceļgaliem bija brūnas. Brienot pa garo zāli, kājas vajadzēja celt augstu. Zāle pinās ap gurniem, krekls slīdēja uz augšu, atklājot augšstilbu baltumu.
Tāds brīvs gājums un savas miesas tvirtums dīvaini saldināja dvēseli. Pļāvumā gūtais nogurums mīļi aijāja, dzīdams galvā asinis. Pēkšņi pašai par brīnumu no krūtīm izlauzās dziesma.
Bēdu manu lielu bēdu, Es par bēdu nebēdāju! Liku bēdu zem akmeņa, Pāri gāju dziedādam.
Viņa apstājās un klausījās, vai mežā nenoskanēs atbalss. Nē. Šī nebija īstā vieta atbalsīm. Mežs klusēja, it kā būtu norijis viņas gaviles.
Nekad vēl pēc Gata aizvešanas un pēc sērgas Līze nebija tik tālu mežā aizgājusi. Lūk, te bija lielais ozols, bērzu skupsna, upes atvars. Pazīstama vieta. Te viņi ar Gati dažkārt satikās, lai būtu tālāk no ļaužu acīm. Sēdēja zaķpēdiņu kalniņā un runāja par nākotni, par desmit dēliem.
Līze nokrita zālē. Gribējās raudāt, bet asaras nenāca. Atmiņas sāpēja kā brūce.
Pēc mirkļa viņa saņēmās. Noplūca zaķpēdiņas, sasēja slotiņā un iebāza zāļu maisā.
Laukuma malā uz pagara kāta stāvēja violeti zilga zieda kausiņš. Gatis to sauca par Meža princesi, māte — par Vientuļo zvaniņu. Līze pieliecās un paostīja. No zieda kāpa reibinoši tīkama smarža.
Saules tveice kļuva arvien spiedīgāka.
"Ka neuznāk lietus," Līze nodomāja un pavilka uz augšu krekla malu.
Atklājās kaili gurni. Saule patīkami glāstīja miesu. Tikko manāms vējiņš nolaizīja ādu ar maigu mēlīti.
Gatim viņa nekad sevi tā neatklāja. Mīļajai saulītei varēja rādīt visu.
Viņa noģērba kreklu pavisam. Kā pirtī. Piecēlās kājās un aplūkoja sevi. Paduses oda pēc sviedriem.
Tepat lejā bija atvars, kurā viņa kādreiz kopā ar Gaiķu saimes meitām un Gata māsām bija peldējusies.
Līze skriešus noskrēja no kalniņa, krūtis ar rokām pieturēdama, un iegremdējās ūdenī. Pirmajā brīdī no vēsuma aizrāvās elpa. Tad kļuva pavisam labi. Galva palika skaidrāka. Vairs neuzmācās bēdu domas un žēlabas.
Ko īsti nozīmēja vārdi: "Cekulīte, raibalīte, sargā sevi vanagam," kurus tik zīmīgi todien izrunāja Gatis?
Pirms izkāpšanas no upes Līze vēlreiz iemērca matus ūdenī, lai izplīvo taisni, tad izlaida caur pirkstiem un sasēja mezglā. Kāpa kalniņā pa slīpumu pret sauli, svaiguma un meža miera apņemta.
"Ja kāds redzētu, domātu, ka esmu Lauma — meža meita," viņa nodomāja un savā nodabā pasmaidīja, tad paskatījās uz zemi un pamanīja, ka iekāpusi meža zemeņu ceros. Viņa sāka lasīt un ēst ogas. Tās bija saldas un daudz.
Tad viņa vēlreiz apstājās pie upītes, iebrida un padzērās. Kailam cilvēkam vasaras laikā patiesi bija ērta dzīve.
Karstums vēl arvien pieņēmās. Tuvojās pats dienvidus smagais tvīkums, kad mežs sastingst gaidās, ne vēsmiņa neuzpūš, pat kamenes un zemes bites pārstāj aplidot ziedus. Smaržas lēni ceļas kā zaļi mēļš vilnis un smacē cilvēku ar savu saldi reibinošo dvašu.
Līze atgriezās pie drēbēm un zāļu maisa, kas saulē bija sakarsis, ka ne roku pielikt. Saldi dvašoja pļāvuma malā uzietās un izraktās Rāmaves saknes, ko dažs sauca par Miega rūķi, cits — par Kaķa prieku.
Noklājusi zālē drānas un nolikusi zāļu maisiņu pagalvī, viņa apgūlās. Saule bija pagājusi uz priekšu, un krasta augstā priede meta ēnu. Ienāca prātā, ka vajadzētu ļauties diendusai, lai gan parasti tālajā pļavā viņa nedeva sevi miegam. Māte biedēja, ka, purva tuvumā vienam guļot, var nemanot čūska ielīst mutē. Te gan bija smilšains paugurītis ar sīku zālīti un zaķpēdiņām. Nekādu čūkslāju tuvumā, tomēr labāk piesargāties un neaizmigt. Tāpat brīvi paguļot arī varēja atpūsties.
"Ja krekla nav mugurā, tad jau neaizmigšu," Līze nodomāja, raudzīdamās saules gaismas pielijušajās debesīs.
Prātā nāca Gaiķu saimniekmājas, kuras pamazām vien ieauga krūmos.
Melnās sērgas laukos ļaudis nemita jau divreiz ilgāk nekā Gaiķos. Tur jau krūmi būs izstiepušies līdz māju čukuram, rijās un istabās saviesušās čūskas, šķirgatas, sikspārņi un citi mošķi. Tad jau šeit uz smilšu paugurīša starp zemenēm, zaķa pēdiņām un zaķa prievītēm ar Rāmaves sakni pagalvī daudz labāk un drošāk.