Nogurums, tveice un Rāmaves saknes smārds darīja savu. Līze aizmiga ciešā miegā.
Aizmidzis cilvēks nav spējīgs domāt par vecu ļaužu biedi- nājūmiem no meža burvestībām tveicīgā diendusas laikā. Viņš vienkārši guļ un dziļi elpo, krāj spēkus nākamiem darbiem.
Taisni tādā brīdī piezogas meža burvestība. Tā atlido kā ods vai maza mušiņa, pieskaras gulētāja ādai un klusi sīc pasaciņu, līdz tā pārvēršas par gulētāja sapni, kas kļūst tik skaidrs un taustāms, ka gulētājs to notur par īstenību, un beidzot tā arī pārvēršas par īstenību.
Līze skaidri redzēja, ka pāri kalniņam nāk Gatis jaunās drānās, iededzis un svaigs, ne drusku netapis vecāks. Jauneklīgais vaigs gan jaunavu nedaudz mulsināja.
"Ka tik viņš nepamana, ka esmu kļuvusi vecāka," viņa bažīgi domāja. Gribēja jautāt, kā viņš izglābies, bet mēle neklausīja. Galu galā tas nebija svarīgi. Gatis atgriezies dzīvs, par to jāpriecājas, cik vien viņas spēkos, jāpasaka taisnība, ka viņa visu laiku viņu gaidījusi, nav ne pie viena cita gājusi, nav ne uz vienu citu domājusi.
Kaut nu šoreiz Gatis nepazustu! Kāpēc viņš jau spēra dažus soļus uz takas pusi? Vai tiešām arī šoreiz aizies, neatstādams dēlu?
Līze izstiepa rokas un lūkojās uz savu iecerēto ar lūdzošu skatu. Pēkšņi viņa ievēroja, ka Gatis smīnīgi lūkojas uz viņas kailajiem gurniem, kurus nesedza īsais krekliņš. Viņa lūkoja ar rokām vilkt krekla malu uz leju, bet lindraks bija pagaisis, roka ķēra tukšu gaisu.
Veltīgi nopūlējusies, viņa smagi nopūtās un aprima. Gatis bija tā kā paslēpies, dzirdama tikai viņa mierinošā balss:
— Tu esi skaista! Nebaidies! Būs labi. Tu esi skaista!
Šie vārdi skanēja kā dzīvības stabule. Līze atviegloti uzelpoja un pasmaidīja. Gatis joprojām nebija redzams. Kur viņš paslēpies? Taisnība viņam, ka nevajaga kaunēties no kailuma, ja augums daiļš, ja vēlas meitu vai dēlu, ja… Saņēmusi visus spēkus, Līze atvēra acis.
Gatis stāvēja viņai blakus nometies uz ceļiem un raudzījās viņā mīļuma pilnām acīm. Viņa pelēkraibās tik labi pazīstamās acis bija kļuvušas svešākas, pierē ievilkusies rūpju strīpiņa, mati atkāpušies no pieres, kļuvuši drusku tumšāki un retāki, bet citādi…
Līze pēkšņi atrāva savas pretī pastieptās rokas atpakaļ. Vai tiešām tā ir īstenība? Vai nav viņu savā varā sagrābis Vadātājs?
— Nebaidies, Līze! — Gatis teica. — Tas esmu es. Tu esi skaista. — Viņš pieliecās un saudzīgi nomutēja Līzi uz lūpām.
— Vai šis ir meža diendusas sapnis? — viņa čukstēja.
— Patiesība, mīļā Līze! Patiesība, — teica vīrietis.
— Patiesība kā sapnis, — Līze piekrita un pasmaidīja.
Projām ejot, Gatis viņu mīļi nomutēja un sacīja:
— Rīt… Labāk parīt tepat pusdienlaikā. Ja būs lietus, tad aizparīt.
Līze piekrītoši māja ar galvu. Viņa nesaprata, kāpēc Gatis nevar pavisam te palikt tūlīt, kāpēc viņam jāiet projām. Klusībā brīnījās, bet vaicāt neiedrošinājās. Ja nu Gatis patiešām no
Viņsaules palaists, lai dāvātu viņai dēlu, palaists tikai uz mazu laiciņu, kad diendusas svelme atkausē Viņsaules vārtus, tad jāsamierinās.
Līze noskatījās, kā Gatis pazūd aiz priedītēm, klusiem soļiem aiziedams uz Melno sērgas lauku pusi. Viņa nezināja, ko domāt. Viņsaules gars tas īsti nevarēja būt. Vēl viņai viegli smeldza vīrieša pieskāriens un sīka asiņu strīpiņa rotāja krekla malu. Visā augumā karsti dega sāpīgā laimes mirkļa svelme.
— Brīnums! — viņa čukstēja. — Laimas dāvana? Meža mātes lolojums?
"Ja lietus līs, tad aizparīt." Ko tas nozīmēja? Kāpēc viņam vajadzīga karsta saule?
Augums nodrebēja. Labāk tomēr, ja tas būtu bijis šīssaules cilvēks.
Todien viņa sakasīja un sakrāva septiņas gubas siena — visu divos rītos pļauto, bet nemaz nejutās nogurusi. Likās, ka dvēseles dziļumos aizdegusies jauna dzīvības uguntiņa.
Ejot mājās ar izkapti un grābekli pār plecu, viņa skaļi dziedāja:
Ne tas ēda pura zāli, Nedzer rāvas ūdentiņu. Tam vajaga tīru auzu, Līčos pļauta sausa siena.
Saule laidās uz mežu galiem, ēnas stiepās garas un sapņainas. Pēkšņi sakustējās mežmales papardes, lūza zari, un kāds zvērs ātriem lēkšiem gāzās viņai virsū. Elpa aizrāvās.
— Kauci, Kauci! Kā tu mani nobaidīji! — Līze iesaucās, saņēmusi pieskrējušo mājas sargu aiz ausīm.
Labi vien bija, ka suns iztraucēja domas no pusdienas tveices savādā notikuma, kurš joprojām dunēja sirdī, skanēja ausīs un kutēja pakrūtē. Vaigi dega karstumā kā pēc pirts un straujāk pakustoties noreiba galva. Tāds izskats mātes acīm nepaies nemanīts. Ko lai viņai saka?
— Tālumā dzirdēju tavu dziesmu un apraudājos, — Zane pavēstīja. — Kauci rīdīju tev pretī. Domāju, ka tu dziedi aiz bailēm no meža.
— No meža un no tava kubula es vairs nebaidos, — Līze atsmēja.
— Kas noticis? — Zane jautāja, jo dzirdēja meitas balsi svešas stigas.
— Neprasi, māmulīt! — Līze mīļi lūdza. — ja kas, pateikšu.
Kaucis piebāza purnu Līzei pie drēbēm, nošķaudījās, piebāza
vēlreiz un ierējās.
— Esi mierīgs, — Līze viņu aprāja un noglaudīja pelēko galvu. Viņa jutās kā tajā tālajā Saulgriežu naktī, kad atgriezās mājās no bluķa dedzināšanas, kad Gatis viņu bija sviedis pār ugunskuru.
— Dod, mām, slauceni, es izslaukšu pelēcīti. — Viņa sniedzās pēc ķipja.
— Tu septiņas gubas sakasi, esi nogurusi.
— Dienvidū pagulēju nomiedzī.
— Nekas, atpūties vien. Mežā miegs ir smags.
Līze atsēdās istabas priekšā uz bluķa, apņēma rokas ap ceļiem un lūkojās debesīs. No rieta uz ausmu slīdēja viegli mākonīši, zālē pie mājas stūra sīca aizkavējusies kamene, pa kūts jumtu lēkāja zvirbuļi. Aiz ganību ieloka pret debesīm slējās tumšas egles un zaļi bērzi, caur kuru lapām saule sijāja novakara sudrabu. Dārzā ap veco bumbieri lidinājās bezdelīgas. Viss tik parasts un mierīgs. Nekas nebija mainījies, bet viņai šķita, ka būtu no jauna piedzimusi.