Nākošā rītā pirms saules lēkta viņa tāpat kā citu rītu devās uz līča pļavām. Māte palika guļam atmiedzī.
Torīt Līze nopļāva daudz, bet nejutās vēl visu paveikusi.
Pusdienlaikā uzmeklēja zemeņu kalniņu, pamielojās ar zemenēm, nomazgājās atvarā un nolikās pasnaust. Miegs nenāca. Vakardienas brīnums neatkārtojās. Šķita, ka viss pieredzētais bijis māns.
Ceļos notupusies, galvu klēpī noliekusi, viņa žēli raudāja. Tad nopurinājās, izslējās taisna, spītīgi saknieba lūpas un devās gubot vakar pļauto klājienu.
— Diendusas māņi. Meža rēgi, — viņa čukstēja.
Trešās dienas pusdienā pamalē ducināja pērkons, bet drīz nogriezās uz Melno lauku pusi.
Līze vairs lāga neticēja Gata atnākšanai, bet uz zemeņu kalniņu tomēr aizgāja, uzvilkusi savu baltāko linu kreklu ar krāsu rakstiem izšūtām apmalēm.
Brīdi gulēja, lūkodamās debesīs un klausīdamās.
Meža vīrs nenāca.
Tad viņa ātri nometa kreklu un gulēja kaila. "Meža gars Gatis mani caur apģērbu nevar saskatīt," viņa domāja.
Veltīgi.
Līča pļavas bija nopļautas. Palika vēl pēdējais krāvums gubās. Pēc tām jānāk ar Laici un gubas jāšļūc mājās pa veco Mālavēru un Gaiķu ceļu.
— Es, meit, iešu gubas likt, — teica māte. — Tev vienai pa mežu par ilgu, var galva samežģīties. Redzu, ka tu staigā ne savā prātā.
Tajā rītā Līze palika sētā. Iebilst pret mātes nodomu šķita neiespējami. Pašai arī likās, ka pārlieku noticējusi Gata pārnākšanai vai meža burvestībām. Viņa nezināja, ko redz cilvēks, kad sajūk prātā vai satrakojas un sāk skriet par vilkati. Varbūt taisni tā tas sākas. Kāpēc tovakar suns tā savādi rēja? Gāja valodas, ka mežā mīt vilkači.
Pienāca pusdienlaiks. Līze iedzina dārzā aitas un govi, pie klēts piesēja Kauci.
Ausīs arvien uzmācīgāk skanēja vārdi: "Ja būs lietus, tad aizparīt." "Ja būs lietus, tad aizparīt."
Apvilkusies skaistā krekliņā, uzmetusi uz rokas seģeni un maisiņu zālēm, viņa sāka iet pa to pašu taku, kur bija aizgājusi māte. Steidzās. Bija pats pusdienas svelmējums. No debesīm plūda dzīva uguns. Baidīdamās saskrieties ar māti, Līze steidzās pa Mālavēru ceļu, tad nogriezās eglājā, kur bija izlikti bišu koki, tad gar dobju kalniņu uz piekalnes priedītēm.
Iznāca krietns līkums. Saule jau sen bija dienvidū. Viņa sāka skriet. Nu jau bija redzama lielā upmalas priede un bērzs. Tepat vajadzēja būt mātei. Jātiek garām klusu un nemanāmi, lai nenobaidītu. Jā, tur jau viņa līkņāja. Vientuļa sieva meža vidū. Cik viņai gadu? Jau pāri pussimtam, pie sestā desmita. Tā paiet mūžs!
Līču pļavas palika aiz muguras. Vēl jātiek līdz brīnumu kalniņam pie atvara. Līze skrēja vieglā uzmanīgā riksī. Solis bija dīvaini viegls kā sapnī.
Zaķpēdiņu jeb brīnumu kalniņš tāpat kā todien smaržoja reibinoši un tvīksmīgi. Viņa spēra uzmanīgus soļus, it kā baidīdamās kaut ko iztraucēt.
Patiesi Gatis gulēja tieši tur, kur viņa todien bija gulējusi, apvilcies tādās pašās brūnās pusvilnas biksēs, zaļā linu kreklā un nolicis pagalvī zem apmetņa zābakus.
Līze brīdi lūkojās viņā, tad klusi nogāja pie upes, nometa kreklu un ienira atvarā. Ūdens noskaloja sviedrus un atveldzēja sakarsušo prātu.
Nē, nē. Šī te nebija nekāda burvestība. Tas nebija Gatis. Pārlieku līdzīgs muižas kungam Gotfrīdam Felsbergam — Gatim, par kuru māte bija teikusi, ka viņš nākot no veco lielļaužu zara, tā zara, kas sapinies ar vāciešiem. Zane vēl bija piebildusi, ka tādu pīteņu esot diezgan daudz, Jersikas Līvens arī nākot no līvu zemes.
"Tomēr labiešu ļaužs," Līze nodomāja.
Kad, kreklu apvilkusi, viņa kāpa kalniņā, vīrietis jau bija atmodies, stāvēja un raudzījās uz nācēju apjucis un izbrīnēts.
Viņa apstājās soļus piecus no pasvešā cilvēka un pētoši aplūkoja to. Viņas vaigā atspoguļojās gan bēdas, gan prieks. Vienu brīdi šķita, ka viņa bēgs. Tomēr nebēga.
— Tu esi upes nāra? — vīrietis jautāja.
— Meža meita, — Līze atbildēja.
— Nāc! — sacīja Gatis un paplēta rokas.
Līze spēra vienu soli, tad otru, trešo, ceturto un… piekto. Mežvidus brīnums pārņēma prātu.
5.Bandu bērns Tenis
Tuvojās rudens. Nobrieda druvas. Dārzā ienācās āboli un bumbieri, mežā — brūklenes, dzērvenes, rieksti, ozolzīles un sūrāboli.
Līze izstāstīja mātei par zaķpēdiņu kalniņā notikušo. No tā Zane tapa varen žiperīga. Kad sers bija savests rijā un atlika kāds brīvs brīdis, viņa dzītin dzīrās iet sēnēs, ogās un riekstos.
Lietus dienās, par mitrumu nebēdādama, viņa gāja brīksnājā klūgas griezt un saknes plēst vai vāca stādus un lapas dzīparu krāsošanai. Arī Līzi it kā kāds svešs spēks skubināt skubināja uz
darbošanos. Viņa devās uz Mālavēru ozolbirzi pēc zīlēm, ik reizes nesdama mājās pa pus maišelim.
Toruden abas sievas pievārīja piecus lielus podus ar brūkleņu un bumbieru jaucekli, sakaltēja divas lielas kules ar riekstiem un desmit virtenes ar sēnēm. Arī žāvētu melleņu sanāca krietni daudz. Mežs bija bagāts kaimiņš. Atlika tikai pastaigāt, palocīt muguru un pakustināt pirkstus, tad badā nevarēja nomirt.