Kad pienāca velaiņu laiks, vājinieces nesa maizi un gaļu uz Gaiķu saimniekmājām dievaiņu cienastam, lai vecajo gariņi gatavotu labu ceļu šaisaulē gaidāmai pādītei.
Zane dzīrās Saules griežu vakarā aicināt uz savu kambari aizpurva ļaudis no Gaigaliem un Repuļiem, bet pēc vecā kunga rīkojuma šķilters apziņoja mājas, ka dejas unblēņu dziesmas šogad aizliegtas. Ziemassvētki neesot nekādi bluķa svētki, bet miera un bijāšanas laiks, kad kaut kur tālu austrumu zemēs piedzimis kāds mazs svēts bērniņš, kura mieru liegts traucēt ar bezkaunīgiem tračiem, vaļīgām dziesmām un netiklām izdarībām. Varbūt viss tas posts, ko piedzīvojusi Vidzeme pēdējos gadu desmitos, cēlies no bijāšanas trūkuma pret lielā kunga dzimšanas dienu.
Zane, protams, netaisījās darīties pretī kunga pavēlei. Viņa labi atminēja tos Ziemassvētkus pirms divpadsmit vai cik tur gadiem, kad Gaiķu Gatis, Līzei izrādīdamies, teica savu izsmējīgo sprediķi. Vai tāda māžošanās nenesa ļaunu? Varbūt viņa kauliņi sen piebiruši ar smiltīm. Kāpēc liktenis laupītājus sūtīja uz muižu? Varbūt ļaunā sprediķa dēļ.
Saulgriežus vientuļās sievietes pavadīja rātni, toties citās dienās dziedāja un vakarēja mājās pie saviem ratiņiem vai ar adīkļiem rokās devās pie aizpurva kaimiņiem. Kaucis vienīgais palika sargāt māju.
Sābros dziedāja dziesmas, stāstīja bijumus un teikas, sacīja pasakas. Bērni klausījās, mācījās dziedāt un veikli runāt.
Kad tuvojās tīnību laiks, Zane katru dienu kurināja pirtiņu un lielajā toveri sildīja ūdeni, lai pie rokas būtu siltums, bērzu un ozola lapu pietvaicēts gaiss gan priekšnamā, gan lāvas rājumā.
Tenis nāca pasaulē, kad no pļavmalas bērziem Zane bija satecinājusi jau veselu mučeli ar bērzu sulām un Gaigalu birzē Ķeveros jau iešūpota Lielā diena.
Kamēr Līze ar pādi pēc grūtā cīniņa gulēja pirtī uz lāvas, Zane vēlreiz izkurināja istabā krāsni un uz akmeņiem izsautēja paegļus. Tie izdzenāja ļaunumu un deva spirgtumu. Mazais Tenis nedrīkstēja sarīties dūmu vai ieraut durnu gaisu. Viņš bija jāsargā un jāglabā kā acuraugs, lai nesaslimtu un nenovārgtu. Arī grūtās radībās nomocītai un sāpju nokrēstai Līzei bija jāgādā labas dienas.
Tāpēc Zane, nemanīdama sava vecuma, tecēja kā irbīte, kustējās kā ūdenszāle, bija čakla kā bitīte. Viņa bērnu savīkstīja kreklā un villainē, aiznesa uz istabu un ievietoja no kārklu klūgām pītā šūpulī, piekodinādama Līzei vēl pagulēt, lai varētu bērnu barot labi atpūtusies. Kad Līze dzīrās celties un palīdzēt, lai mātei būtu vieglāk, Zane zīmīgi atmeta ar roku un teica:
— Kam man vieglas dienas, ja nebūs cerokļa.
Gaiķu vaļinieku vecajā kambarā sienu baļķi nu uzdzirda maza bērna balsi, ko nebija dzirdējuši veselus divdesmit gadus.
Kad, mātes pieturēta, istabā ienāca Līze, krāsns oglēs sēdēja pods ar kamu putru. Otrā podā čurkstēja gaļa, uz galda bļodā jau dzisa ābolu un melleņu virums ar miltu klučkām. Blakus koka vācele ar medu. Galda otrā galā trīs vaska sveces.
— Kādi godi! — Līze sacīja un atlaidās guļvietā.
— Guli, meit, guli, — Zane paskubināja. — Nedēļnieces laiks Ziedu prasa. Citdien sagrūdīšu kaņepju staņķi, izdarīšu zirņu pikas vai auzu ķīseli.'Laiča zobi vairs auzas labi nemaļ, prasās pēc milta.
Līze pagrozīja galvu.
— Tas viss Teņa nākumam?
— Tev arīdzan, — māte atmeta.
Nu beidzot vaļinieču vecajā būdā bija ienākuši lieli laiki, dabūts dzīves pavediens. Sētā uzradies vīrieša cilvēks. Ja būtu gadījusies meitene, to sauktu par Tenci. Teņa vārds bija piederējis vectēva vectēvam, kas zināja visus tālos laikus, lielļaužus, labiešus un bajārus.
Drīz pienāca sējas dienas. Zane lūkoja art, bet tas viņai bija par grūtu. Līze lūdza sābrus palīgā, bet tiem trūka darbinieku. Bija sācies nežēlīgs klaušu laiks. Muiža, izvairīdamās no arkla nodevām, kuras uzlika tikai zemnieku sētām, ne muižas tīrumiem un laidariem, paplašināja savu saimniecību, kas pa sērgas un bada gadiem bija panīkusi. Vajadzēja daudz darbaroku. Kā citādi, ja ne ar klaušām.
Nekas cits neatlika kā pie arkla ķerties Līzei, lai gan viņa ar krūti baroja bērnu. Pēc dažām dienām ij viņai tas bija jādara tikai pa rītiem un vakariem, jo atnāca šķilters un norīkoja Līzi pie kāpostu un rāceņu sēšanas kunga pūriņā.
— Mums nav klaušu, — Līze stīvējās pretī.
— Būs, — šķilters atbildēja. — Briņķos nav darbenieku. Godīgs cilvēks pūlas arīdzan citu labā, nevis rauš tikai sev treknumu. Kas aizmirst savu kungu un tuvāko, tas ir nederīgs cilvēks, tādu naktīs velni moka.
Šķilters prata runāt.
— Kur likšu pādi? — Līze vēl lūkoja iebilst.
— Vai mājās bez darba dirni? — Šķilters bargi noprasīja. — Kur liki, tur liksi.
Labi, ka nebija jāiet no paša rīta. Varēja vienu cēlienu paart tūlīt pēc saules lēkta. Tupeņu sēklas prasīja siltu zemi, kad saule gabalā.
Līze ņēma bērnu līdzi tajā pašā ziemā pītajā grozā. Līkstes vietā noderēja dīķa malā augoša ozola zars, kur piesēja grozu ar bērnu. Tur nu viņš šūpojās Vējamātes auklēts un Ozoltēva šūpots.
— Izaugs īsts ozoldēls, — citas sievas Līzi priecināja.
Kāpostu un rāceņu lauks bija liels. Jaunais Felsbergs, kā tolaik
Gotfrīdu dēvēja, Vāczemē bija samācījies barot lopus ar rāceņiem un skābēt kāpostus mucās, lai tos ziemā vestu pārdošanai.
— Taupiet sēklas, lai iznāk visam gabalam, — šķilters brīdināja. — Aprušiniet, lai strazdi nenolasa.
Vakarā mugura sāpēja. Tā bija samilzusi visu dienu līkņājot. Sēkliņas bija mazas un melnas. Grūti saskatīt, kur tās leknajā trūdu zemē nokrita.