Lai Dievs sargā, ja vaga iznāktu greiza. Līze centās padarīt darbu ātri un labi, dažkārt aizmirsdama Teni, kas bija nobrēcies stīvs, izspēries no tīmekļa un nosalis zils. Citkārt bērniņam pa sejiņu rāpoja vabole vai zirneklis. Mušas un odi bija parasti ciemiņi. Daždien saule Teņa vienu vaigu nocepināja gluži sarkanu.
Līzei arvien bija bažu pilna sirds. Tas taču viņas vienīgais. Ne Dievs, ne Laima vairāk nesolīja. Tā vietā uzlikuši viņai līdz šim nebijušas klaušas.
Kad tīrums nāca uz galu, garām gāja jaunais kungs Gotfrīds jeb Gatis. Viņš brīdi apstājās, palūkojās uz salīkušo Līzi, tad pagājās līdz ozolam, pa gabalu pavēroja piekārto grozu ar bērnu, paklausījās un gāja tālāk.
Nākošā dienā šķilters pavēstīja, ka Līzei turpmāk muižas klaušās vairs nav jānāk, ij todien viņa var iet tūlīt atpakaļ uz mājām un strādāt savā tīrumā "cik nagi nes".
— Lai Dieviņš tev palīdz, šķilter! — viņa atvadījās ar labu vārdu.
Bērns ik dienas pildīja viņas sirdi ar rēnu mieru. Auga un pieņēmās apaļumā pat grūtajā klaušu gājumā. Mājās palikusi, Līze pati sevi vairs neskubināja, klusu vērās Dieva pasaulē. Rāmā garā darbi veicās vēl labāk.
Viņai likās, ka dabas vaļa, kas apkārt šalca un vīteroja, ir pilna ar skanīgām un skaistām dziesmām, kas vēl nekad agrāk nav dzirdētas. Skaņas nāca no tālajiem egļu siliem, no zaļajām bērzu birzēm, no zāles un puķēm, no dzeltenziedu tērcēm, no vējā viļņojošā rudzu lauka un gaišajām debesīm.
Pēc sējas laika vēl nebija pienācis siena laiks. Līze nesa grozu ar savu mazo Teni uz ganībām pie govs un, klusi dūkdama, pusē dziedāja, pusē skaitīja:
Lēni, lēni Dieviņš brauca No kalniņa lejiņā. Netraucēja pļavas ziedu, Ne maizītes arājiņu.
Pamalē ducināja pērkons, gaiņādams mošķus. Zemei tuvojās auglīga, zaļa vasara. Sirds bija pilna tik liela miera, ka cilvēku vairs nebaidīja nekādas nākamo laiku rūpes un raizes.
Līze nezināja un nevēlējās zināt, ka viņas lolojumu ciema sievas un meitas sauca par bandu bērnu. Dzīve bija grodāka un raženāka par ciema sievu vienkāršajiem rēķiniem.
Dzīvodamas divas vien, Zane un Līze nebija daudz bēdājušas par iztiku sev. Ja nepadevās rudzi, padevās mieži vai griķi, ja nepadevās mieži un griķi, padevās zirņi un pupas.
Bada gadā, kad citviet, kā dzirdēja runājam, ļaudis bija ēduši sprāgoņus un pat griezuši un cepuši mirušu cilvēku gaļu, viņas pārtika no meža veltēm. Nobaroja vepri ar ozolu zīlēm vien. Tikai pēdējā nedēļā pirms kaušanas deva malumu un zīles novārīja, lai iztecētu rūgtums un gaļa nebūtu sūra. No rudens puses nedēļām ilgi pārtika no kaltētiem augļiem, ogām un riekstiem. Trīs maisiņi grauduma stāvēja nolikti pavasara sējai. Tos cilvēks nedrīkstēja aiztikt ij badā mirdams.
Bada gadā muiža no viņām prasīja divus siekus rudzu. Tagad šis posta laiks bija aiz muguras. Varēja cerēt, ka neatgriezīsies arī melnā sērga, kas lika spēka vīriem locīties mokās un mirt nāves cisās, gārdzot un plēšot sev no krūtīm melnus trumus un augoņus.
Žēl, ka divas lielas valstis Polija un Zviedrija vēl tagad nevarēja sadalīt iekarotos latviešu un igauņu novadus. Plēsās kā vilki pie nogāzta zirga.
Ļaudis stāstīja, ka katoļu mācītājs, kas bija ielauzījies latviešu valodā, baznīcā no kanceles sludinājis, ka Polijas un Lietuvas apvienotā karaļvalsts mīlot latviešu zemniekus, tāpēc nodokļu maksāšana karalim un muižai esot svēta un Vienīgajam Dievam tīkama lieta, jo stiprinot valsts un īstenās ticības spēkus. Polijas- Lietuvas karaļvalstij neesot citu rūpju kā rūpes par latviešu laimi un miera dzīvi uz šīs zemes un debesīs.
Atstāstījusi dzirdēto meitai, Zane nobeidza:
— Visi labu vēl. Galā ļauns vien sanāk.
Līze neatbildēja. Viņa ar krūti baroja Teni, tāpēc bija ar mieru noticēt katram priestera vārdam, kas solīja mieru un labu. To prasīt prasīja pats lielākais miera saucējs — mazais Tenis. Viņa domāja, ka nu būs jāapsēj rudenī lielāks rudzu tīrums, jānostiprina vecā nama sienas, jāapmaina krāsnī saplīsušie akmeņi, jāsapļauj vairāk siena, lai vairāk tiktu govij uz kārā zoba. No salmiem piens netecēja.
Daudz kas vēl nu krietnāk jāpadara nekā iepriekšējos gados, lai krātos labums bērnam un nākamajiem laikiem.
Baltajai aitai pavasarī bija atnesušies divi jēri. Līze gribēja tos abus paturēt līdz citai vasarai. Tad to būtu divreiz vairāk. Jādomā par jauniem kažokiem, čabatām un pastalām.
Zane piekrita visām meitas iecerēm. Viņai bija atgriezusies senā goda doma un labietes stāja. Tenis. Tenis. Ja viņš zinātu, ko no viņa gaida un uz ko cer māte, bet jo sevišķi vecāmāte, viņš tik mierīgi negulētu.
Tajā vasarā un rudenī viņas padarīja daudz vairāk nekā iepriekšējos gados. Iesēja trīs pūravietas miežu, četras auzu un siekavietu zirņu. Sava vieta atradās arī pupām, kaņepēm un rāceņiem.
Rudens pienāca dāsns. Ar iztikšanu viņas nu bija nodrošinātas, un Tenim par to atlika tikai sist plaukstas. Diemžēl nācās virsū cita liksta. Vecā māja un rija, kas bija kalpojušas daudziem gājējiem diezin kuru paaudzi, izrādījās satrunējušas, sienas katru gadu sēdās zemāk, šķiebās un tapa vējīgas. Ziemas spelgoņā pakšos ij lausks vairs nespēra. Visas šķirbas sievietes nejaudāja aizdrīvēt. Caurā istabā bija grūti noturēt siltumu.
Salmu jumts vietām bija pārvērties par melnu zemi un apaudzis ar sūnu, citviet izļumis caurs. Kad nāca lielās rudens lietavas, ūdens pilēja cauri griestiem bērnam šūpulī. Ja šūpuli vēl varēja pasargāt, tad istabas klons tapa mitrs un dubļains, ka nelīdzēja ij biezi egļu zari un citāda sausināšana.
— Kā mežā zem egles, — Zane sūrojās.