Līzei atlika tikai piekrist un bēdīgi nopūsties.
Tenis gulēja savā šūpulī un ne par ko nebēdāja. Viņa guļu grozs tagad bija nolaists krietni zemu, lai puika nesasistos, ja sadomā rezgalēties pāri malai.
Kādā sausākā dienā Līze gāja uz mežu pēc maikstēm. Jumta caurajās vietās uzklāja garkūļu salmus un ar maikstēm tos noslodzīja. Nekad viņa to agrāk nebija darījusi. Bet darbs darīja darītāju. Ūdens lāses uz klona kļuva daudz retākas. Pie mazāka lietus vispār vairs nesūcās ne pile.
Ziema, kā katru gadu, sasniga dziļa. Zaķi un stirnas apgrauza strauta krasta sūrābelēm visus apakšējos zarus. Lapsas ložņāja ap māju, ostīdamās pēc vistām. Kopš Mālavēri un citas Melno lauku sētas palikušas aizaugā un Gaiķu saimniekmājas tukšas, vaļinieču sēta bija palikusi mežā vienīgā apdzīvotā vieta, un arī to no divām pusēm ielenca brikšņi un ataugas.
Kādu ziemas rītu pēc Meteņiem Līze, rīta agrumā iedama uz avotiņu pēc ūdens, pamanīja, ka kūtspakaļā pie sienas no kupenas ārā kulstās tāda kā slota, kā lupata. Viņa apstājās un brīnējās. Uzpūta vējš. Plancka pazuda. Tās vietā no kupenas izsprūda smuidrs pelēks purns un divas stāvas ausis.
— Vilks! Sē! — viņa iesaucās. — Prom uz mežu, nelabais! Sē, palaidni! Neaiztiec manas aitiņas!
Zvērs izlēca no izkāstās bedres. Palūkojās uz Līzi ar stīvām dzeltenām acīm. Brīdi stāvēja redzami neapmierināts par traucējumu.
— Kauci, Kauci, ķer meža junkuru! — Līze vēlreiz iesaucās. — Kauci, Kauci!
Suns, kas bija ieslodzīts klētiņā, sāka riet.
Vilks izlikās to nedzirdam. Tomēr apdomājās un lēnām aizvilkās uz meža pusi.
Līze iebrida kupenā palūkot, ko tas Dieva suns paspējis izdarīt. Vēl tak kūtī nebija ticis.
Apakšējo satrunējušo baļķi mežinieks bija krietni saskrāpējis, paracis pēdu platu caurumu, bet sasaluma dēļ tālāk nespējis zemi izkasīt. Deguns makanam bijis labs. Racies tieši pretī aitu aizgaldam. Zirga steliņā caur zemi līst nebūtu prātīgi — zirgs nospertu.
Lai citu nakti meža junkurs nesadomātu savu laupītāja ieceri pabeigt, Līze izkasītajā caurumā ievēla no krāsns virsas ņemtu ap- dūmotu akmeni. Bija dzirdēts, ka vilki no uguns un kvēpu smakas baidoties. Lai akmens nebūtu viegli izkustināms, tam blakus iedzina mietiņus un noslogoja ar zariem.
Iepriekšējā pavasarī, kad tāpat kā citu gadu Līze ar māti cirta malku nākošai ziemai, Teņa radīto lieko rūpju dēļ malkas tika sagādāts mazāk. Nu nācās iet uz ataudzi un cirst zaļus bērziņus. Tie mazāk dūmoja. Bērnam dūmi nenāca par labu. Krāsns kur- šanas reizēs Teni vajadzēja satuntuļot un nolikt zemē pie pašas krāsns, jo tur bija siltāk un mazāk dūmu.
Lai nākošā ziemā nepaliktu bez sausas malkas, Līze ar māti nu ik dienu devās uz tuvējo birztalu cirst alkšņus un apses. No Gata laikiem viņām bija palicis arī zviedru zāģis, bet tas sen tapis neass. Sievietes neprata uzasināt, tāpēc viņas strādāja ar cirvi. Gāza no vietas visus tīruma malas alkšņus, kā citkārt līdumu līžot.
Tā tika smalka un laba malka. Arīdzan mežs atkāpās no mājas. Citziem meža junkuram tālāks nākums pa klajumu līdz kūtiņai.
Ar bērnu bija vairāk noņemšanās, kad tas sāka rāpot un staigāt. Te mazais piespieda plaukstiņu pie karsta krāsnsakmeņa, nesaprazdams, kāpēc tas kož, te raustīja vērpjamo ratiņu vai tītavas, kamēr uzgāza sev virsū. Pēc tam kliedza skaļi un pārmetoši, it kā akmens vai ratiņš būtu vainīgi, ne viņš pats.
— Re, kāds negantnieks! — Zane priecājas. — Kustīgs kā ūdenszāle. Būs lielu darbu darītājs.
6.Lielļaužu bērns vaļinieku pirtiņā
Lai gan Zane turējās pie domas, ka tikušie ļaudis agri vai vēlu atkal nonāk uz zaļa zara un top par labiešiem, lai kā tie būtu likteņa nomākti un spaidīti, tomēr ar Ausalu cilts pēcnācējiem viss notika otrādi.
Jau dzīve Gaiķu vaļinieku sētā nebija lepna, tomēr te vēl varēja sevi mierināt, ka nav citiem par kāju pameslu. Diemžēl priekšā stāvēja vēl sūrākas dienas, tikai pēc tam nāca atdzimšanas laiks.
Tenis auga labi. Drīz viņš ievēroja, ka gan māte, gan vecāmāte viņu tur sētā par galveno. Reizēm prasa padomu kā lielam vīram. Tas viņam gan patika, gan nepatika. Līdz ko viņš uz kādu laiciņu noklīda pie strautiņa, paslēpās aiz zaru kaudzes vērot krupju dzīvi vai klusi zagās birztalā, lai uzzinātu, kāda tuvumā izskatās vālodze, kas tik cītīgi svilpoja savu "ķipuka piv", māte vai vecāmāte sāka viņu saukt un meklēt tādās baiļu pārņemtās balsīs, ka nepatika klausīties. Tāpēc viņam vienreiz paspruka traks teiciens:
— Jūs abas man neļaujat dzīvot!
Māte un vecāmāte no tāda pārmetuma palika gluži vai bez valodas, bet bija pietiekoši gudras, lai saprastu, ka sava lolojuma pārlieka pieskatīšana nenāk par labu. Saprātīgāk būtu ļaut viņam darboties un pētīt apkārtni.
Tāpēc jau piecu gadu vecumā Teni norīkoja par ganu govij un aitām. Atbildība par ganāmpulku puikam patika, tikai tā ievilkās pārlieku ilga un garlaicīga. Viņš kāpa kokos, mētāja akmeņus, lūkoja strautā noķert mailītes, izrakt zemes bites vai noķert kurmi, kas pļavā kumpēja melnu kalnu pēc kalna. Kamēr Tenis ar šiem pētnieka darbiem noņēmās, dažkārt ganīklis noklīda neceļos.
Vecais zirgs Laicis bija nobeidzies. Sēta palika bez arkla vilcēja. Lūkoja arkla darbam pieradināt govi, bet nekas neiznāca. Tāpēc visiem lauka darbiem nācās zirgu ņemt no aizpurva lauku saimniekiem Ķeveriem, kur bija aizprecēta Gaiķu Sūres meita Barbara un dzīvoja Līzes tīkotājs kalps Dravis.
— Nāc vien, leimaniet, kad vien vajaga, — Sūre laipni runāja. — Ķeveru Bērtulis ir goda vīrs, tev viņš kumeļu neliegs.