Tā tas arī notika. Protams, par vienu zirga dienu pašai nācās divas dienas atstrādāt. Tas nebija dārgi. Citur prasīja trīs vīra dienas.
Atkal bija sākušies nemiera laiki. Te ienāca zviedri, te iebruka poļi. Abi ņēma no zemniekiem gan zirgus, gan citu labumu, tāpēc Ķeveru saimnieks dažkārt zirgu deva par velti, lai tas stāvētu mežā paslēpts no svešām acīm.
Ejot pēc zirga, Zane reizēm ņēma līdzi Teni. Tur mazdēlam atvērās jauna pasaule. Barbara katrreiz viņu noķēra un teicās vaļā nelaist. Viņai pašai divi vecākie bija dēli, pārējās tālāk nāca meitas, tāpēc mazs puika viņai šķita ķerams un paturams.
— Varbūt tu precēsi kādu no manām mazajām šķelmēm? — viņa tincināja Teni.
Puika nezināja, ko atbildēt. Bailīgi smaidīja un gaidīja, kad viņu palaidīs. Te palikt viņš nevēlējās. Mežā viss bija tik pazīstams, tuvs un savs. Pat sava vāvere, kas nāca piekalnes ozolā zīles šķīt. Savs peļu ķērājs sermuliņš ar melniem punktiņiem ausīs, kas peli prata izvilkt pat no sniega.
Toties Ķeveru birzītē cauru gadu karājās starp bērziem uzkārtas šūpoles. Tur varēja uzšūpoties augstu, augstu. Meitenes, pa gaisu lidinādamās, aiz prieka spiedza, ka visi apkārtējie meži skanēja.
Redzēdama, ka dēlam patīk iet ļaudīs, Līze viņu sāka vest uz visiem godiem gan ziemās, gan vasarās. Ļaudīm pamazām aizmirsās, ka tas ir bandu bērns. Lai kā domāja un sprieda, neviens nevarēja pasacīt,' kur Līze tādu noķērusi. Viņa pati stāstīja, ka atnācis Gatis un aizgājis, jo šajā zemē ilgi nedrīkstējis kavēties. Ļaudis nesaprata: ticēt vai neticēt. Vienīgi Sūre — Gata māte — zināja patiesību, bet tā nevienam neko neteica. Izturējās tā, it kā tas patiesi būtu viņas mazdēls.
Dzīve mežā un bez zirga patiesi nebija tā līksmākā, lai gan muiža no viņām vairs ne nodevu, ne klaušu neprasīja.
Lai kā viņas cirta krūmu malas, mežs pamazām vien spiedās virsū, tīrumiņi tapa šaurāki, māju pakši un jumti caurāki. Arī bišu koku kļuva arvien mazāk. Dažs nokrita satrūdējušo saišu nenoturēts, cits izdēdēja pats vai pārvērtās par caunas mitekli.
Zani visvairāk nomāca veco māju neatvairāmā trūdēšana. Tā liecināja, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad sienas, jumti un griesti sabruks un tur iekšā vairs nebūs iespējama ne lopu turēšana, ne sera vešana, ne mantas glabāšana, ne dzīvošana.
Nebija spēka, lai izcirstu jaunus kambarus, tāpēc balstīja un pielāpīja tos pašus vecos pakšus.
Kad vecāmāte runāja par mājas gāšanos, Tenis vērīgi klausījās kā skaistu pasaku, kurā notiek visādi briesmu gabali, tikai ne klausītājs, ne stāstītājs tiem klāt netiek. Ja māja patiesi gāztos, tad būtu viens īstens tracis.
— Kač nu mudrāk tas ūķis šķiebtos! — Tenis reiz izmeta liela cilvēka nopietnībā.
— Kāpēc, dēls, tu tā runā, — Zane viņu aprāja. — Ka mēs visi nepaliekam zem gruvešiem! Kas te, mežā, nāks un vilks mūs ārā?
— Es izkasīšos un tikšu ārā! — Tenis apņēmīgi apgalvoja. — Pēc tam izrakšu jūs abas.
Līze jau ierunājās par iešanu ārā no meža, par nolīgšanu kaut vai par kalpiem, bet Zane bija pretī. Kad no jauna paklīda runas par karakalpu zvērībām, kuras notikās galvenokārt lielu ceļu tuvumā un tīro lauku sētās, Līze samierinājās.
Diemžēl, nākošā gada pavasarī lietus laikā sabruka dzīvojamā kambara griesti. Vispirms iegāzās jumts, ka nodimdēja vien. Griestu sija vairs neizturēja un pārlūza. Iemītniekus no nāves paglāba vecā augstā akmeņu krāsns, uzķerdama visu lūzas svaru. Krāsnī vēl spirgti kvēloja ogles. Uguns nelaime nesākās tikai tādēļ, ka no augšas aumaļām tecēja ūdens.
Ložņādama zem sabrukušo griestu lēveņa, Līze savāca saimes trūcīgo mantību un aiznesa uz pirtiņu. Tenis cītīgi palīdzēja. Vienīgi Zane nepakustināja ne pirkstu. Tāds notikums bija viņu pārlieku pārsteidzis un satriecis.
— Eima, māt, — Līze aicināja Zani, kad visas mantiņas bija pārvāktas.
— Ak, posts! Ak, posts! — māte čukstēja un turpināja sēdēt zem gruvešiem uz bluķa krāsnspriekšā. Pāri viņas galvai karājās gadsimtu dūmos nomelnējuši pusbaļķēni gluži kā šīs vecās labiešu sievas bargais liktenis. Kuru katru brīdi tie varēja gāzties tālāk un salauzt viņas kaulus, bet viņa sēdēja nepakustēdamās.
— Ače, žigli var atkal graut, — Līze rādīja uz nošķiebtajiem kokiem jumta caurumā.
— Lai krīt, — Zane atmeta. — Ausalu Leimaņi ir pagalam. Ko gan lai es vēl gaidu?
— Šitie tak nav Leimaņi. Leimaņi sen nodeguši, — Līze skaidroja. — Te ir Gaiķi, kas mums nepieder. Toties tev ir mazdēls, kas tev pieder.
— Tas ir vācieša mazdēls, — Zane teica un nevarīgi nolaida rokas gar sāniem. Uz āru bija izlauzies kāds samilzis, bet agrāk neizteikts sāpju kamols.
— Tu pati teici, ka Felsbergs ir veco labiešu zara, — Līze aizrādīja.
— Teicu, teicu,— Zane nenoliedza. — Paskaiti atpakaļ. Bērns bija puslatvietis, mazbērns — puse no puses. Tā katru paaudzi pa pusei nost. Kas tad tur paliek? Kripatiņa.
— Ja nu viņi precējās arīdzan ar puslatviešiem? — Līze stīvējās pretī. — Tad puses tika lielākas. Varbūt tapa ij lielākas par vācu daļu. Tu teici, ka daudzi lielļauži pārgājuši vācu vārdos un tikumos.
— Teicu jau teicu, — Zane piekrita un smagi nopūtās. — Jādzīvo jau vien būs.
Viņai no acīm sāka ritēt asaras. No samirkušās krāsns nāca dūmi un tvaiki. Smaržoja pēc māliem. Sarunu Tenis bija uzmanīgi klausījies, bet vecāsmātes asaras viņam nepatika. Viņš izgāja pagalmā, skrēja pa peļķēm un zviedza kā zirgs.
Beidzot Zane saņēmās.
— Tiesa, — viņa teica. — Leimaņi jau arī tādi svešo karakalpi vien bija, lai gan galvā nesa savu domu. Rūgti sirdī tikai tas, ka taisni manam vaiņagam jānoiet līdz pašai zemei, līdz dubļiem. Zemāk vairs nevar krist.