Teņa vecmāmiņa — seno latviešu Ausalu un vēlāko novada leimaņu meita Zane, kas labi zināja pērno laiku teikas, kopā ar meitu Līzi bija pārcietušas daudzas mellas dienas, jo viņu mūža gājumi iekrita sešpadsmitā gadsimta Livonijas kara, melnās sērgas un bada vasaru laikā.
No karakalpu nešķīstībām cilvēki glābās mežos un nomaļos stūros aiz dzelkšņu gravām un akačiem. No bada glāba arīdzan purvi un ozolu meži, bet no melnās sērgas nepasargāja nekas.
Vectēvi un citi saimes ļauži un neļauži bija zobena vai sērgas pievarēti.
Vecāmāte Zane, kas bija dzimusi pirms visiem kariem, iznesa cauri nelaimju dzīvei savu vienīgo pie dzīvības palikušo pastarīti Teņa māti Līzi, par ko nebeidza atgādāt meitai un mazdēlam Tenim.
Tenis ziemas vakaros pirms aizmigšanas, īpaši tādās reizēs, kad vēders bija tukšs, lūdza vecomāti:
— Pasaki vēl par veciem laikiem un mūsu kungiem.
Zane stāstīja mazdēlam jau citdien dzirdētu teiku par sava vectēva vectēvu, kas nācis no zemgaļu zemes, kur piedzimis kā zemgaļu lielkunga dēls, par vecāsmātes vectēva vectēvu, kam
piederējis latgaļu novads šimpus Daugavas. Tas stiepies krietna dienas gājuma platumā. Novada turētāju saukuši par vecāko jeb valdaju un viņam piederējušas trīs pilis augstos kalnos ar divu stāvu istabām, kambariem un glāžu logiem, apjoztas ar resnu mietu sētu un dzelzī kaltiem vārtiem.
Stāstot savas teikas un pasakas, vecāsmātes balss tapa svešāda, kā egļu šalka augstā kalnā, vaigos atspīda jaunības laiku prieks un bramanīgā stāja:
Sajāja brammaņi augstajā kalnā, Sakāra zobiņus lielkoka zaros, Sēdās pie galda likteni zīlēt: Vai būs šāgada satekli saukt.
— Kas tā tāda satekle? — Tenis taujāja.
— Ļaužu pulkums, — skanēja atbilde. — Tos saveda mūsu sentēvi ar vecāka trideksni rokā. Atmini, dēliņ, mūždien, ka tu esi lepnu lielļaužu bērns, — viņa parasti nobeidza savu sakāmo ar piekodinājumu.
Tenis manīja, ka stāstījums pašai vecaimātei labi iet pie sirds, tāpēc, tai prieku vēlēdams, vēl lieki patincināja:
— Vai mēs visad vairs kungi nebūsim? Kālab tagadiņ vāci rīko un spriež?
No tādas valodas vecāmāte tapa domīga, bet allažiņ pieļāva, ka reiz iegrozīsies laiki, kad latvieši, ja vien Likteņlēmējs to dos, atgūs savus novadus. Tāpēc paaudzēs jāsaglabā doma par vecu laiku tikumiem un godiem.
— Glabā godu atmaņā, kā vaidelaiši māca. Bez goda stājas cilvēks izdēdē, — viņa sacīja.
Stāstot mazdēlam par vecu laiku dzīvi, Zanei pašai acu priekšā klājās pērno laiku bijums raibā virtenē.
Divpadsmitajā mūža gadā Zane pieredzēja lielus satraukumus, kas pārņēma ļaudis pēc Krievzemes negantā valdnieka Jāņa Briesmīgā pirmā iebrukuma Vidzemē. Nāca bēdu ziņas cita par citu ļaunākas.
Graudus un lopus noslēpa mežā, paši mita skuju būdās. Pie ceļu krustiem stāvēja sargi ar taurēm, lai dotu ziņu apdraudētām sētām.
Togad Laimesmāte Ausalu Leimaņus pažēloja, krievtatāru jul- ga pagāja garām.
Vācu kungi izrādījās vāji zemes sargātāji. Sauca leimaņus un citus labiešus karā, bet paši aizbēga uz Vāczemi. Tagadējā muižkunga Felsberga tēvs ar saviem bērniem gan paslēpās tepat Rīgā, bet novada kara simtu nācās vadīt Zanes tēvam un brāļiem bez vācu palīga.
Tolaik leimaņiem pēc tiesas un taisnības brīvkungu stāvoklim bija pielīgts karakalpa pienākums, tāpēc kara bāliņi ar uzticēto vīru simtu uz savu roku šur tur papluinīja sāngaitās nosebušos Krievzemes laupītājus, izdzīdami tiem prieku klīst pa nomaļu takām.
No šiem kāviņiem ij dažs labs savējs balts bāleliņš neatgriezās, palika guļam kaut kur mežmalā, pīķa vai zobena nomaitāts.
Leimaņu Ausalu dzimtas vīrieši gan visi togad atgriezās mājās. Vienīgi brālim Dravim bija savainota kāja un ieskrambāts vaigs, bet tas viņam pēc laika vairs netraucēja ne sienu pļaut, ne miežus sēt, ne alu darīt, ne diet.
Jā, tolaik Ausalu dzimtas Leimaņu dižsēta vēl īstu bēdu nepazina.
Zanes tēva sētai ļauns izrādījās otrais karš, kad Zanei jau ritēja divdesmit otrais gads un šūpulī gulēja pirmais dēlēns.
Bija pagājuši tikai trīs gadi kopš iepriekšējā kara, tāpēc neviens negaidīja jaunu iebrukumu. Vecie leimaņi, vienreiz vācu kungu piemānīti, vairs karā negāja, palika katrs savā sētā sargāt mantu un saimi.
Tas bija kļūms solis. Pa sētām izkliedētie māju sargi nespēja pretoties vairākiem dučiem niknu sirotāju. Vai nu bija jābēg, vai jākrīt nevienādā cīņā.
Manīdami, ka mežā takas vairs nav briesmu pilnas, iebrucēji tapa drošāki, nevairījās klīst pa sānu ceļiem. Tā viņi izstaigāja malu malas, laupīdami, kaudami un dedzinādami.
Pats ļaunākais, ka šis siriķu laiks ievilkās deviņas vasaras un rudeņus no vietas.
Leimaņus nodedzināja tikai pašās kara beigās.
Nekas cits neatlika kā doties uz nomaļāku vietu meklēt pajumti.
Zanes dēliņi bija sasirguši un nomiruši no siriķu ievazātās sērgas un saltās guļas mežā zaru būdā; vīrs un brāļi aizgājuši atriebt postu, māte un tēvs miruši, tāpēc drošāku mājvietu klaušināt Zane devās viena pati ar mazo Līzīti uz rokas. Tālu aiziet nevarēja, jo dārzā palika govis, cūkas un aitas, mežmalā ganījās zirgi.
Tos visus uzmanīja vienīgais palikušais kalpa ļaužs — vecais Rūcis, kam mūža dienas jau bija skaitītas.
Visus lopus saglabāt nevarēja. Dažus pārdeva mežļaudīm, daļu atdāvāja kalpu saimēm, daļu aizlienēja. Tā aizgāja Ausalu Leimaņa godība.
Zane būtu raudājusi caurām dienām, bet viņai pie krūts kavējās mazā Līzīte, mazs gaismas stariņš bēdu naktī. Tai nederēja darīt ļaunu ar nelaimes domu un vaimanāšanu.