— Nesūro, māt, — Līze mierināja. — Mūsu Tenis būs atkal saimnieks, bajārs.
Puika bija klusi atgriezies sabrukušajā istabā, tāpēc Līze viņam jautāja:
— Vai tu būsi bajārs?
— Būšu lielbajārs, — Tenis nešaubīdamies atbildēja. Un piebilda: — Es jau esmu lielļaužs.
— Re, — Līze teica mātei. — Mēs celsimies augšā. Nekas nekur nepazudīs.
— No tavas mutes Dieva ausī, — Zane teica un piecēlās.
Vecomāti gandarīja tas, ka viņas daudzās runas nebija gājušas garām mazdēla ausīm. Mazs vēl bija, bet pašu galveno sapratis. Ne jau īsti Zane ticēja, ka varēs atgriezt senos laikus, kad latvji bija vēl brīvi, dzīvoja ar saviem kungiem un priesteriem. Doma par godu un lielļauža stāju pati par sevi bija vērtība, kas dārgāka par sudrabu un zeltu. Ne velti dziesma dziedāja:
Velns raus naudu, sudrabiņu, Ja nebija tikumiņa.
Kā uztvērusi mātes domu, Līze sacīja:
— Visus dubļus nomazgāsim, māt. Izcirtīsim jaunas mājas, uzplēsīsim jaunus tīrumus un atgūsim visu zaudēto, ja nepazaudēsim godu, tikumu, pacietību un cerību. Vai tā būs, Teni?
— Būs! — Tenis apliecināja.
— Dzirdēji? — Līze jautāja mātei. — Nāc, iesim tūlīt. Es tev pastāstīšu brīnumu lietas. Nāc!
Zane cēlās.
Tikko viņa bija pārkāpusi slieksni, nogāzās jumta otrā daļa. Uzvērpās putekļu un pelnu mākonis. Uz bluķīša, kur bija sēdējusi Zane, uzkrita otra resnā sija.
— Redzi, — Līze sacīja un rādīja uz notikušo. — Vai tas nav brīnums, ka tu nepaliki zem gruvešiem? Tenim aumaļ vajadzīga tāda vecmāmiņa, kas atkal un atkal stāsta par veciem godiem un laikiem. Kad Tenis būs liels, tu stāstīsi viņa bērniem. Dzīves ziņa vīsies cauri mūžiem un laikiem kā sarkans dzīpariņš… Tā, māmulīt, kādreiz tu man mācīji. Vai ne?
— Pag, meit, krāsns ar oglēm palika zem gružiem, — Zane attapās. — Jālūkā lai uguns neiesprūk jumtā.
Līze ielīda paskatīties.
Izrādījās, ka ogles jau izdzisušas.
Ar to dienu viņi sāka dzīvot pirtiņā.
Tenis stiepās arvien garāks un pieņēmās spēkā. Pieskatot govi, kazu un aitas viņš rāva vaļā visas dziesmas, ko bija dzirdējis ziemas vakaros un godos. Bērtulis un Dravis, kā arī draugi bija viņam samācījuši kā lingas taisīt, loku spriegt, bultas test un stabules dobt. Ja vien bija no darba brīvs brītiņš, viņš steidza vingrināties ar lingu. Meta mērķī akmeņus, kuru te netrūka, sevišķi pie grants kalniņa, kas netika apstrādāts pārlieko akmeņu dēļ.
Neiztika bez palaidnībām. Neskaitāmas reizes metis pa bērziņā uzkārtu gana tarbu, Tenis reiz palūkoja mest pa dzīvu mērķi — aitu. Pirmo reizi netrāpīja. Otru reizi akmens savainoja aitai kāju tik pamatīgi, ka Zanei vajadzēja to iesiet skalos, jo bija pārsists kauls.
«
Tenis abām sievietēm bija tik stipri pie sirds, ka viņas nespēja bārties, tikai vaimanāja kā par vilka vai lāča nodarītu ļaunumu. Tenim tas ķērās vēl vairāk pie sirds, tāpēc sevi nosolījās nekad vairs pa dzīvu mērķi nelingot.
— Tu ar to metuli nejoko, — Zane bažījās. — Ar tādiem agrāk karā gāja. Lai tev vēl maz spēka, labi atvēzies, cilvēku no- galēsi.
Atlika traukt akmeņus mežā un klausīties, kā šalc lapas un lūzt zari. Ar roku viņš akmeni varēja aizmest soļu sešdesmit, bet ar metamo pātagu — trīs četras reizes tālāk. Patiesi tas bija labs ierocis.
Vienīgais dzīvais mērķis palika meža putni — vārnas un žagatas, bet tās bija mazas un manīgas.
Te kādu dienu Tenis pamanīja, ka gar meža malu lēnā kunga solī iet vilks. Zēns šo pelēci ar bālganu asti un dzeltenīgu krūtežu redzēja ne pirmo reizi. Citkārt tas bija pagājis garām ganāmpulkam neapstādamies. Vecāmāte bija devusi padomu tādu labestīgu Dieva suni neaiztikt.
Šoreiz pelēcis nebija tik bezrūpīgs, apstājās un raudzījās uz avīm. Pavērās arīdzan uz ganu, it kā kaut ko apsvērdams. Tenim kabatas bija pilnas ar akmeņiem, lingas aukla nostiepta un gatava metiem. Otra mešanas ierīce ar akmeni staklītē nolikta blakus. Roka niezēt niezēja izmēģināt laimi pa īstu dzīvu mērķi. Ja vilkam tiks kliba kāja, māte un vecāmāte nevaimanās, nemaz nezinās. Vienīgi bailes, ka zvērs nemetas viņam virsū.
Ar drebošu sirdi Tenis atvēzējās un rāva savu kara rīku slaidā lokā, bet ne ar visu spēku, jo, lēnīgāk metot, varēja taisnāk trāpīt. Lingas maikste nošvīkstēja gaisā, akmens drāzās ātrāk par vēju un atsitās vilkam pret sāniem. Pelēcis sarāvās, tā kā novēkšķējās, tad pagriezās un skrēja taisni uz lopu pusi. Gans, nobijies iznākumu, taisījās bēgt, bet, ieraudzījis zemē otru metekli ar šķēlumā iespraustu akmeni, pagrāba to un atvēzējās vēlreiz.
Aitas, ieraudzījušas mūžseno ienaidnieku, pielēca pie govs, saspiedās bariņā un sastinga. Duksis pielēca kājās un vēroja, kā govs bailēs klana galvu. Vienīgi telēns, muļķis, nelikās par vilka skrējienu ne zinis, mierīgi plūca zālīti.
— Sē! Sē! Meža vecis! — Tenis sāka kliegt.
Vilks pieskrēja pie aitām. Bariņš pašķīda uz visām pusēm. Vecās auļoja uz mājām, jēri iedrāzās krūmos. Govs sprauslādama skrēja uz gana pusi.
— Neaiztiec! Vilkati! — Tenis kliedza no visa spēka. — Prom no ganībām! Prom!
Viņam no bailēm sasprāga acis asaras.
Izrādījās, ka vilka nodoms nebija uzbrukt ganāmpulkam. Viņš tak laikam meklēja vainīgo akmeņa sviedēju. Paskatījās uz govi, pieskrēja teļam, bet, kad tas atlēca nost, pagriezās pret Teni.
— Dūksi! Dūksi! — gans sauca īsteno palīgu. Bet tas bija izgaisis bez pēdām. Zēns vēzēja šķelto metekli, kad zvērs bija no viņa ne vairāk par pieciem soļiem. Netrāpīja. Baiļu pārņemts viņš cēla rokas uz augšu kā cerēdams pats tām līdzi uzlaisties debesīs. Vilks pielēca ganam pie paša deguna, noklabināja zobus, aši izšāva mēli un nolaizīja vaigu, tad, asti ierāvis, aizleksēja uz mežu.