Tenis stāvēja ne dzīvs, ne miris. Nespēja saprast, kas īsti noticis.
Vakarā, aizdzinis lopus mājās, viņš izstāstīja notikušo mātei un vecaimātei. Tās grozīja galvas. Neticēja.
— Saki, Teni, vai nu tā īsti bija, — Zane tincināja. — Ja jau zvērs būtu gribējis grābt tev aiz deguna, tad būtu sagrābis. Vai jātic, ka silā patiesi mīt vilkači?
— Viņš negrāba, bet nolaizīja, — Tenis palika pie sava. — Tas bija gudrs vilkatis.
Tā tautās aizgāja pasaka par ganu, kam vilks ganībās pieskrējis un nobučojis uz vaiga. Un jātic vien bija, ka tālajā tīrelī mīt savādi vilki. Ne velti mežs bija iesaukts par Vilkaču silu.
Par akmens metienu meža kungam māte un vecāmāte bija vienisprātis, ka nedrīkst traucēt savā nodabā ejošu meža saimnieku.
Tenis baidījās, ka vilks var ierasties citu dienu un atmaksāt par pārinodarījumu. Bet pelēcis vairs nerādījās. _
Pēc vairākiem gadiem, kad Briņķu muižā īstais vilkača vilks no soda kambara izpestīja vilkati Kaulaišu Krišu, Tenis saprata, ka todien saskrējies ar vilkača kalpu. Tas, ka vilks bija viņam nolaizījis vaigu, lika domāt, ka vilkači pret viņu ir iecietīgi un draudzīgi, tāpēc viņš no meža nebaidījās.
7.Silts stūrītis kalpu galā
Dzīve pirtiņā izrādījās pagalam sūra. Siltums akmeņos neturējās ilgi. Gaismas lūka bija tik šaura kā kaķa acs. Sienas un griesti bez mēra melni — gadu desmitiem kvēpināti.
Tenis saslima ar garo kāsu. Klepoja gan dienu, gan nakti. Bija tik vārgs, ka šķita — tūlīt izdzisīs. Nelīdzēja nekādas zāles.
Nelaime pārgāja tikai pavasara pusē, kad Zane deva dzert uzkarsētas bērza sulas ar medu.
Vēl kādu laiku Tenis bija vārgs. Gulēja un svīda. Vājnieku uzpasēdamas, sievietes togad netika pie malkas ciršanas. Mierināja ar domu, ka pirts krāsnij vajadzēs mazāk kuramā nekā kambara lielajai milzenei, kur akmeņi slējās vai līdz griestiem.
Gulēdams vājnieka cisās, Tenis mātei un vecaimātei plijās virsū, lai viņas stāsta gadījumus no sava dzīves gājuma, māca rēķināt un izskaidro pasauli. Sevišķi neatlaidīgs viņš kļuva, kad nāca veselāks.
Saspiedušies lāvas daļā, viņi tumsā bieži pavadīja vakarus bez darba garās sarunās. Teņa slimība bija sievietes izbiedējusi. Kāda gan vairs jēga vilkt tālāk dzīvību, ja bērns nomirtu? Dzimtas dzīves gājums būtu izbeidzies tumsībā.
Tenim bija pamodusies zinātkāre par cilvēku mūžu un apkārtējo pasauli.
— Kas ir ūdens? — viņš taujāja.
— Vai, dēliņ, to gan es nezinu, — vecāmāte grozīja galvu. — Ūdens ir dzeršanai un mutes mazgāšanai.
— Kāpēc ūdens pīle ir apaļa?
— Tā tai vieglāk stāvēt, — vecāmāte lūkoja skaidrot.
Bet mazdēls nerimās.
— Kas ir saule?
— Vai manu baltu dieniņ! — vecāmāte brīnējās. -— Vai tad tu saulīti nezini?
— Kāpēc saulīte spīd?
— Saulīte spīdējusi no mūža gala, — vecāmāte lūkoja izlocīties.— Ne velti saka: saules mūžu nedzīvosi.
— Vai tur kaut kas deg?
— Nezinu, dēliņ, — Zane bija spiesta atzīties. — Saulīte ir kā Dieviņš, kas mums labu vēlē, tāpēc silda.
— Kas bija pirms mūža gala? — Tenis turpināja taujāt.
— Kas to lai zin? Varbūt cita dzīve un cita pasaule. Nekacini tik daudz par tādām gaisa lietām. Kamēr mīti šaisaulē, skaties uz šīssaules lietām.
Uzdodams grūtos jautājumus, Tenis pārliecinājās, ka arī gudrā vecāmāte daudz ko nesaprot un nezina. No tā tika vismaz viens labums: viņš jutās drošāks, vairs nepieņēma visu vecāsmātes teikto par neapstrīdamu patiesību.
Kādreiz jau viņš, būdams mazāks, bija dzirdējis, kā māte mierina vecomāti, teikdama, ka katram cilvēkam ir viens tēvs un māte, bet divi vectēvi un divas vecāsmātes, kuri savukārt atkal bija nākuši no diviem vectēviem un divām vecāmmātēm.
Vārguļa cisās gulēdams, Tenis bija izspriedis, ka ik jaunai paaudzei bija divi vecie. Vienā paaudzē divi, divās paaudzēs divkārt pa diviem. Un tā uz priekšu. Lai vieglāk būtu rēķināt, viņš uz lāvas malas rindoja zirņus. Rotaļājās.
Māte un vecāmāte bija iemācījušas skaitīt un saskaitīt, bet reizināt un dalīt neierādīja. Varbūt pašas nezināja, kā to darīt, lai gan runādamas šad tad teica: jēru divi lāgi vairāk, trejdeviņi novadiņi, dali uz pusēm, visiem trim pa daļai.
Kad vecāmāte kārtējo reizi ņēmās stāstīt teiku par saviem vecajiem, Tenis iejautājās:
— Vai atmini, kā tu sēdēji sabrukušā istabā uz bluķīša pie krāsns. Gaidīji, lai tevi nosit? Atmini?
— Atminu, — vecāmāte pikti atrūca.
— Ko tu tur sēdēdama domāji?
Zane dziļi ieelpoja un smagi nopūtās.
— Kad tu būsi vectēva vai vecvectēva kārtā, tad vērsies vaļā cits gadu simtenis. Tu būsi tapis bagātas bajāru dzimtas pirmtēvs. Tolaik tu brīnīsies, cik ātri aizgājis vesels gadu simts. Pašam tev būs grūti ticēt, ka teitan miti tādā kambarī, kas aiz trūkuma sabruka, ka vārgi šamā pirtiņā, ar nāvīti ķīvēdamies, ka dzirdēji vecomāti runājam par seno lielļaužu laikiem un nesaprati, kālab viņa nerimdamās kūko kā sila dzeguze vienu un to pašu. Tad tu sapratīsi, ka tikušie lielļauži un labieši nav lieli savu lielo kambaru, smagā sudraba un dābolaino kumeļu dēļ. Pavisam citādi viss stāv.
Kumeļi un lielie saimes kambari nākuši pie labiešiem un viņu bērniem, lai kādā postā tie būtu uz laiku iebriduši. Labumu devis un nesis viņu prāts, tikums un čaklums.
Neba maize pati nāca Bagātā sētiņā. Nav saulīte uzlēkusi, Jau sirmīsi nosvīduši.