Vecāmāte noskaitīja pantiņu.
— Tu skaidri zini, ka es būšu liels saimnieks? — Tenis turpināja tincināt.
— Zinu, dēls. To liecina visi tavi vecie tēvi un tavas vecās mātes. Ātri aizguģoja mūža gadi. Dzīve pagāja kā viena diena. Nu jau man septiņdesmit. Saliec, dēls, atpakaļ sešas reizes pa septiņdesmit, tad dabūsi to laiku, kad tavi vecie tēvi turēja novadu.
Vai tas tālu? Man viežas, ka tepat viņdien mans tēvs stāvēja Leimaņu pagalmā ar dūkano pavadā, ar vairogu un zobenu. īstenais kara bāliņš. Sābri viņu dēvēja par kara kungu. Vectēvs bija ar vēl dižāku stāju. Viņa vectēvs no kuršu puses bija atvedis brīva cilvēka lepno prātu un atmanu.
Tāda drellība kā tagadiņ vecamtēvam ne sapinā nerādījās. Tolaik zemnieku par drelli drīkstēja padarīt vienīgi ar zemnieku zemes tiesas ziņu. Ij tad — ne ilgāk par desmit gadiem.
— Vai tava vectēva vectēvam arī bija vectēvs? — Tenis jautāja, lai izjauktu vecāsmātes stāsta pārlieko atkārtojumu.
— Bija, dēls, bija. Tas zars mita viņpus Daugavas kuršu un zemgaļu zemēs. Tur tolaik svešzemju kungus neklausīja. Zemgalis Namejs veda karā pret krustnešiem…
— Tavai vecaimātei arīdzan bija vecmamma, —Tenis kārtējo reizi pārrāva stāstījumu.
— Kā citādi, puik. Dzimta vidzemniece, — Zane skaidroja.
— Tai vecmammai tāpat bija vectēvs un vecāmāte?
— Bija, kā citādi…
— Zini, ko es izrēķināju ar zirņiem? — Tenis pavēstīja.
— Nezinu, dēls, kas tev tie par zirņiem.
— Tev pavisam bijuši astoņi vectēvu vectēvi un astoņas vectēvu vecmammas. Kā tu zini, kuri ir īstenie lielļaužu zari?
— Tu, puika, nejauc galvu, — vecāmāte sapīka. — Zari aug uz augšu, ne uz leju.
Tenim nerūpēja vecļaužu zarojuma nosaukums. Viena lieta viņam bija skaidra: vecāmāte atcerējās vienu vectēva vectēvu un vienu vecāsmātes vecomāti, lai gan tādu bija pavisam sešpadsmit.
— Man baile, — Tenis ķircināja savu lolotāju.
— No kā, dēliņ, baile?
— Ka tik kāds no vecajiem, kurus tu neatceries, nav bijis zirgu zaglis un drellis. Pati reiz teici, ka lībieši zaga kumeļus.
— Vai tu esi driģenes saēdies! — vecāmāte pukojās. — Kam tev viss jāgriež otrādi?
— Driģenes neēdu. Dzēru bērza sulas, — Tenis vienā mierā atbildēja.
Tā mazdēls ar vecomāti bieži ķīvējās tajā pavasarī, kad Tenis sāka atlabt. Vecāmāte papukojās, bet galā bija pavisam priecīga. Vakarā stāstīja Līzei:
— Tam puikam ir gaiša galva. Šis jau tagad grauž mani vidū pušu. Dienās būs burtnieks vai vaidelotis.
Līze klusēja, bet Tenis, tādu sevis lielīšanu dzirdēdams, saslējās lepnībā.
— Man baile, — viņš teica.
— No kā? — Zane brīnējās. — Atkal kādas rezgalības galvā?
— Rezgalības, — Tenis atzinās.
— Nu, saki, saki, — vecāmāte paskubināja.
— Izrēķināju, cik daudz vecajo man bija pirms sešiem vectēvu gājumiem, kad latvieši vēl turēja novadus.
— Nu, nu, dauzekli, cik tad bija? — Zane sarosījās.
— Vairāk par četriem tūkstošiem. Vesels novads. Tādam daudzumam pa diviem lāgiem zirņu pietrūka. Iemācījos izskaitīt bez zirņiem.
— Nu, puika, tev iznācis greizi. Nevar būt tiesa, — Zane liedzās atzīt mazdēla rēķinu.
Līze bija piekāpīgāka.
— Tāds daudzums lieku reizi droši liek domāt, ka mūsu vecajos ir ne viena vien novada turētāja zars, — viņa rāmi aizrādīja.
Zane arīdzan tam piekrita. Vienīgi Tenis kārtējo reizi nespēja savaldīt mēli.
— Būs pa vidu arīdzan kāds drellis gadījies.
— Kāpēc tev drellis tik traki vajadzīgs? — Zane sapīka.
Līze klusēja. Viņai arī likās, ka māte pārāk karo par dzimtas zara tīrību, bet iebilst nedomāja. Stipra goda doma deva spēku un pacietību, ļāva pārdzīvot grūtus laikus.
— Tāpat jau visi vienas mātes bērni vien esam, — viņa samierinoši atzina. — Kā pati stāstīji, māt, kad cirsta Lielleimaņu jaunā māja, par kalpu strādājis arīdzan kāds bajārdēls.
— Jā, tā jau nu tas bija, — Zane piekrita. — Arīdzan paši mēs tagadiņ ubagi vien esam.
Lai nu kā, centības gribu vecāmāte prata uzbudināt.
Kad Tenis, būdams divatā ar vecomāti, reiz lūkoja par viņas radurakstu cilāšanas indevi pazobot, viņš saņēma bargu atbildi.
— Cilvēks no lopiņa, dēliņ, ar to vien šķirams, ka zin, no kurienes nācis, kurp gājums, — Zane skarbi sacīja. — Paraug' muižkungus. Tiem jāatmin savi sentēvi vecās grāmatās. Kam tādu nevaid, atņem muižu. Ja mēs spētum savus vecos rakstus uzrādīt, kazi, visas muižas piederētos mums.
Tenis noklausījās vecāsmātes teiktajā ar pavērtu muti. Patiesi, taisnība. Šoreiz vecāmāte viņa spriešanas gribu "grauza vidū pušu".
Tomēr vislabāk Tenim patika vecāsmātes svinīgie pravietojumi, kurus gan viņa izteica gaužām reti, allaž piebilzdama, ka šajos mūžu laikos jābūt vēl rāmiem un godīgi jāstrādā.
Tenis pazina katru grumbu un rievu vecāsmātes sejā, katru balss skaņu. Viņa izskatījās sīksta kā ilgi ūdenī gulējusi sieksta. Pieres un zoda āda sakrokojusies, sačurnējusi un nomelnējusi, bet acis spīdēja kā divas degošas ogles, kad viņa teica savu pareģes pasaku:
— Kungus un vagarus agri vai vēlu paraus jods. Pielūko, lai uz to laiku tavi dēli un mazdēli ir sprauni un taisni, lai tavas meitas un mazmeitas staigā ar saules gaismu acīs.
— Vai es to pieredzēšu? — Tenis taujāja.
— Ne tu, ne tavi paša dēli to nepieredzēs, — skanēja skarba atbilde. — Tava un viņu daļa nest veco godu cauri mūžiem un laikiem, lai varētu augšā pacelties tad, kad Liktens liks doties debesu augstumos.
Tenis klausījās ar bijībā stingstošu sirdi.
— Tev mīļa vecāsmātes valoda? — Līze jautāja dēlam, redzēdama dēla satraukumu.
Tenis par piekrišanu klusēdams māja ar galvu.
Vasara pagāja kā jau vasara. Tenis ar visu slimošanu bija krietni pastiepies garumā un lūkoja pļaut sienu. Arkla turēšana gan vēl bija par grūtu.