Tomēr tagad viņi padarīja mazāk nekā citu gadu. Zane bija pārkāpusi savai lepnībai un klaušināja ciemos pēc kāda kaktiņa kalpu istabā, kur abas ar meitu un puiku varētu piemesties. Vēl vienu ziemu pārlaist mazajā, melnajā pirtiņā neviens nevēlējās.
Ja nu savārgst Līze, ko tad viņi te meža biezoknī iesāks? Kūtiņa un klētiņa arīdzan šķiebās un sēdās arvien zemāk. Durvīm nācās nocirst apakšu, lai tās varētu virināt. Tecēja jumts, peles izurbināja satrunējušās sienās caurumus. Pat vasaras vidū kakti smakoja pēc pelējuma un sēnēm.
Sivēnu topavasar viņas nepaņēma, toties aitu bija saaudzis vesels pulks. Izgājušo vasaru vilka pabaidītais teļš izaudzis par lielu teli, kuru gribot negribot nācās vest ciemos pie vērša.
Klaušināšana pēc kalpu kakta nevedās. Saimnieki dzīrās iztikt ar mazāku kalpu skaitu, jo katru dzīvu dvēseli muižkungs tūlīt ierakstīja grāmatā, novada stārasts tai uzlika nodevu. Nekas cits neatlika kā iet pie tā paša Ķeveru Bērtuļa un Barbaras.
— Nāciet droši, — Bērtulis mierināja. — Brīva kakta nav, toties uztaisīsim gar lielo sienu platu lāvu visiem trim. Būs silts, ūdens virsū netecēs, vilki pakšus neskrubinās un degunu bērnam nelaizīs.
Tenim Bērtulis gaužām patika. Tas tik bija jautrs vecis, nevis tāds kā vecāmāte — mūžam nopietna un norūpējusies.
— Dūksim vieta būs? — Tenis jautāja.
— Tas tev jāprasa Rūcim. Vai dos sev blakus vietu? Ja nedos, tad tev pašam no lubām Dūksim jāizcērt jauna būda, — Bērtulis atbildēja.
Kad uzkrita pirmais sniegs un radās ragavu ceļš, Ķeveru ļaudis atbrauca pēc Zanes, Līzes un Teņa ar trīs ragavām. Vienās sakrāva tīnes, mucas, vērpšanas un aušanas kokus un ratus, kā arī lauka un meža darbu rīkus. Vezums iznāca tik liels, ka bija jāpabrīnās par bagātīgo mantību. Otrās ragavās salika maisus ar graudiem, vilnu, ozolzīlēm un citām dabas veltēm. Trešajās veda neizkultos miežus. Siens un salmi palika. Pēc tiem un citām palikušām mantām nosprieda atbraukt citreiz.
— Ak, vai! Ak, vai! — Zane bēdīgi pūta. — Mūža galā jāatstāj māja.
Tenis spriņģoja kā kumeļš. Kas tādam bēdas?
Ceļš nebija viegls. Jākuļas cauri brikšņiem un brūkstalām, pa šaurām meža takām, kur gadus piecpadsmit ar zirgu nebija braukts.
Govis labprāt gāja līdzi miežu vezumam, bet aitas tā vien taisījās sprukt atpakaļ. Jēriem sala kājas. Tie lēca pa trim, pa trim.
Šis brauciens Tenim palika atmiņā līdz mūža galam. Divpadsmit gadus viņš bija klausījies meža šalkas un putnu balsis, vērojis meža dzīvi, mācījies meža gudrības, apnicis vecāsmātes nostāstu par simtgadīgu koku rijām un lielbaļķu istabām, par nepārkliedzamiem tīrumiem, par astoņu zirgu steliņiem, divdesmit govju staduliem un par jāņuguni augstā mastā Sauleskalna galā.
Braucot pāri Kugru kalnam tālumā kļuva redzama Briņķu muiža ar divstāvīgo kungu māju un augstu mietu sētu priekšā. Mājai bija glāžu logi. Uz jumta čurnēja divi sarkanīgi tupuļi.
— Nu? Ir ko brīnīties? — Bērtulis prasīja puikam.
— Kas tie par tupuļiem uz jumta? — Tenim paspruka jautājums.
— Ā! — Bērtulis pasmaidīja. — Tie ir kurteņi. Caurumi dūmiem, kad lejā kurina krāsnis.
— Kāpēc kungi gaisu silda?
— Viņiem daudz malkas, dūmi nepatīk, — Bērtulis paskaidroja.
Tenis nogrima pārdomās. Pagāšziem pirtiņā viņam dūmi bija stipri kaitējuši. Gaužām nepatika arīdzan puspirksta biezais mellums uz sienas. Kazi, kad viņš izaugs liels, varbūt arī uztaisīs māju ar tādu sarkana māla kurteni uz jumta, lai nav dūmos un tvanumā jāsmok ne pašam, ne bērniem.
Ķeveri bija lielas mājas, bet ne tik lielas kā kādreiz Leimaņi. Saimnieces māte Sūre, kas Gata dēļ turēja Līzi gluži kā meitu, iepazīstināja citus kalpu gala iemītniekus ar jaunatnācējiem, tos pagodinot ar Zanei tīkamu valodu.
— Pieņemiet nu savā pulkā Lielleimaņu Zani ar meitu Līzi, mazdēlu Teni. Ceru, ka nenīdīsities.
— Kāda muiža mums jādala? — atsaucās sprigana vecenīte, muti čāpstinādama. — Lai samaksā dālderi un dzīvo veseli.
— Tu, Trīne, pamāci viņiem kas un kā.
— Pateikšu, pateikšu, ja dālderi samaksās.
— Trīne, nemāžojies, nodomās vēl, ka pa īstam. Izies pa pagastu valodas, ka Ķeveros cilvēkus dīrā ar dālderi.
Līze un Tenis smaidīja par pļāpīgās sievas valodu, bet Zane turējās nopietna. Viņa tikko bija nosaukta par Lielleimaņu Zani. Vienīgo pagasta Leimaņu pēdējā un vienīgā mantiniece nevarēja tak smaidīt par kalpa sievas jārībām.
Tenim acis spirdza uz saimnieces mātei līdzi ienākušajām viņas mazmeitām, kuru vārdus viņš zināja jau no citas reizes, kad ar māti bija atnācis vakarēt.
Tince bija gadu vecāka par Teni, Sauce — divus gadus jaunāka. Abas žirgtas kā vāveres ar baltām matu kodaļām galvā.
Pirms gadiem četriem, kad Tenis pirmo reizi saskrējās ar meitenēm, viņi labu laiku viens otru paslepeni aplūkoja. Tad pēkšņi Tince iesaucās:
— Skrējām!
Visi trīs kopā aizauļoja no mājas kalniņa uz dīķi. Ar to pašu pazīšanās bija nodibināta. Meitenēm ap kājām plandījās gari brunči, kājās pastaliņas no dzelteni izmiecētas govs ādas. Tenim kājās bija brūnas lūku vīzes, cieti sapītas un novaskotas, ka ūdens negāja cauri. Saucei uz pieres krita īsa matu šķipsna. Tincei mati sasieti pītenī.
Kamēr māte un vecāmāte runāja ar Sūri un gājējiem, arī tagad Tenis izlavījās ārā kopā ar saimniekmeitām. Atskatījās uz jumta čukuru. Teica:
— Jums nav uz jumta kureņa?
— Kas tas? — Tince brīnījās.
— Dūmu tecis, — Tenis paskaidroja. — Lai istabā nekrātos dūmi.
Meitenes uz viņu raudzījās kā uz jocīgu, bet smiet nesmēja. Ko varēja zināt no meža puikas.