— Briņķu muižas mājai ir uz jumta. Vai jūs muižas māju neesat skatījušas? — Tenis noprasīja.
— Esam. Esam, — skanēja atbildes.
— Bunduku jumta čukurā redzējāt?
— Redzējām.
— Pa to nāk ārā dūmi.
— Nāk, — meitenes piekrita un vērās uz Teni ar atzinīgiem skatieniem.
Puikam tāda apbrīna bija pa prātam, bet zinātkāre vēl lielāka. Tāpēc viņš teica:
— Parādiet man savu riju!
Meitenes brīdi šaubījās. Taisnību sakot, viņām pašām savas rijas nebija. Tā tur lejiņā bija vectēva un tēva rija, kur strādāja saimes ļaudis.
— Vai to tur? — Tince jautāja.
— To pašu, — Tenis atbildēja.
Viņi visi trīs aizskrēja. Citi līdzīga vecuma kalpu bērni stāvēja pie klēts stūra un noskatījās. Līdzi neskrēja.
Skrējēji pa suņa caurumu ielīda rijā rāpus. Krāsns te bija divreiz platāka un augstāka nekā Gaiķu istabā, tikai neatradās plāna vidū, bet malā pie durvīm. Īstenībā tā bija vēl lielāka, no milzīgiem akmeņiem sakrauta, jo kurtuve atradās padziļā bedrē.
— Kāpēc uguns tik zemu? — Tenis taujāja.
— Tā vajaga, — pēkšņi ierunājās jaunākais meitēns Sauce un viegli pagrūda Teni. — Vai tu vari uzkāpt salmu gubā?
Viņa metās skriet pa salmu klājumu uz augšu. Tince un Tenis metās līdzi.
Tince pirmā tika augšā. Arī Tenis būtu uzrāpies, bet Sauce pieķērās viņam pie rokas un parāva atpakaļ. Abi nokrita salmos. Uz mirkli kritienā deguni saspiedās kopā, tad Tenim gar degunu nošļūca Sauces kuplais matu ērkulis. Brīdi viņi gulēja salmos un skatījās viens uz otru, izbrīnīti un pārsteigti par kaut ko mīļu un jocīgu.
Tenis dzīrās vēl aplūkot ārdus un piedarbu, bet Tince prātīgi atturēja un pamācīja:
— Tur tu tapsi melns kā velns. Kas tevi mazgās? Sievas tak tev vēl nav.
— Vēl tev sievas tak nav! — priecīga atkārtoja Sauce un sāka smieties.
Šie smiekli Tenim gāja pie sirds. Spirgti un mīļi kā mušķērāja dziesmiņa pavasarī. Tos viņam nācās atcerēties vēl daudzas reizes vēlākā dzīvē.
— Nāc! — teica Tince. — Parādīšu mūsu spriguļus.
Izrādījās, ka tie nebija lielie spriguļi, bet meitenēm īpaši taisīti
mazi sprigulīši gludos kātiņos.
— Jūs kuļat miežus? — Tenis brīnījās.
— Auzas, — Tince paskaidroja.
Kopš šīs pirmās reizes Tenis vairāk gāja kopā ar saimnieka meitenēm nekā ar sava vecuma kalpu bērniem.
Kalpa sievas aiz muguras trina mēles:
— Nūja, lielo Leimaņu Zanes mazdēls. Skrien mazajai saimnieku Saucei līdzi. Kad būs pūrs jāskata, tad māte un tēvs attapsies, kur šis pliks kā baznīcas žurka liekams.
— Nu, nesaki, nesaki, — iebilda otra. — Dēliešam acis kā spoles un rokas kustīgas. Tāds kalpos ilgi nepaliks.
— Ar ko tad šis labāks? — pirmā strīdējās pretī. — Kurš bērns tad rokas tur klēpī?
— Cita kaula, cita kaula, — otrā palika pie sava. — Sprigans kā vāvere.
Nevar teikt, ka Tenis vairītos no kalpu bērniem. Viņš paspēja visu. Pēc smagās slimošanas pavasarī pusaudzis beidzot jutās pa īstam atkopies un spara pilns. Te viņš šūpoja birzītē Tinces un Sauces mazās māšeles — Malvu un Baibu, te kopā ar kalpa puikām skrēja aiz pakalnes pavingrināties ar akmeņu metamo, te ar mazo cirīti jau rūpīgi šķēla un plēsa lubas Dukša būdai vai skalus dedzināšanai.
Zane vēroja Teņa rosību, draudzēšanos ar Sauci un Tinci, klausījās sievu runās un apmierināta pie sevis sprieda: "Tā nu tas ir. Labietis paliek labietis. Bāz kaut maisā."
Vēl vairāk prieka vecaimātei un mātei Tenis sagādāja garajos ziemas vakaros, kad pie skala gaismas viss kalpa gals vērpa un adīja, šuva un lāpīja, pina grozus, vija auklas un virves.
Lai retāk būtu jāmaina skali, Tenis sprauda tos vienu otram galā, bet kad arī tas neapmierināja, uztaisīja divus skalu turētājus, kur uguns pārgāja no viena uz otru. Nu uguns viena skala vietā dega četru skalu garumā. Skala uzraugam iznāca mazāka uz- manīšana, varēja ilgāk noņemties ar savām lietām.
Vēl vairāk prieka savām lolotājām Tenis sagādāja, kad kalpu galā ienāca Bērtulis un ar tēsli ņēmās darināt izkapšu, cirvju un grābekļu kātus. Ķeveru saimnieks bija gājis pasaulē, saticies ar dažādiem ļaudīm, kādu mēnesi īpaši mācījies pie handeļa jeb tirgotāja gan rēķināšanu, gan burtu zīmes.
— Cik ir divreiz pa četri? — viņš prasīja bērniem, kuri vēroja viņa darbu. — Kas pateiks?
Dažs skatījās griestos, cits lūkoja skaitīt uz pirkstiem, cits pro- vēja gudrību no deguna izurbināt, bet Tenis atbildēja ātri un bez šaubīšanās.
— Astoņi.
— Re, kāds makans! — Bērtulis pabrīnējās. — Cik ir divreiz pa astoņi?
— Sešpadsmit, — skanēja tikpat ātra atbilde.
— Vai tu traks! — Bērtulis uz viņu pārbaudoši palūkojās. — Kas tev to pateica?
Tenis izbijies raustīja plecus. Viņš nebija pārliecināts, vai pateiktais skaitlis ir pareizs. Ar zirņiem tā iznāca. Kazi, varbūt ar citu skaitāmo citādi.
— Vai tu pats to izrēķināji? — Bērtulis neatlaidās.
— Pats, — Tenis sacīja.
— Ej, Teni! — kāds puika iesaucās. — Ogles birst garām baļļai. Māja nodegs!
Tenis aizskrēja pie skalu darba. Ogle bija mella, tā neko nevarēja kaitēt. Viņš ogli iemeta ūdenī un sasprauda jaunus skalus.
Bija ienākusi arī Sauce un caur pieri uz viņu lūrēja.
— Līze," — Bērtulis uzrunāja Teņa māti. — Vai tu bērnam rēķinus samācīji?
— Nemācīju, — Līze atbildēja.
— Nu, puis, tu mani nebaidi, — Bērtulis jokoja. — Ja vēl pateiksi, cik ir divreiz pa sešpadsmit, es aiz brīna no bluķa no- velšos.
— Trīsdesmit divi, —Tenis priecīgi pavēstīja, jo bija sapratis, ka viņa rēķins pareizs.
— Ba, ba! -— Bērtulis māja ar abām rokām un gāzās no bluķa zemē. Slīmests un grābeklis nokrita skaidās.