Bērnu galā sacēlās varenas gaviles un priecīga lēkāšana. Atskanēja saucieni:
-—Tenis nogāza saimnieku! Lailā!
Visi zināja, ka Bērtulis joko.
Sauce nesaprata, vai smieties citiem līdzi, vai raudāt. Kaut arī tētis jokoja, tas tomēr bija viņas labais tētis.
Viņa draudīgi pacēla dūrīti pret Teni, kas jau steidzās pie sava upura sniegt palīdzību.
— Tā, tā! — Bērtulis viņu uzslavēja. — Labi, ka palīdzi piecelties!
Visi bērni tūlīt saklupa Bērtulim apkārt, lai celtu augšā. Sauce gadījās Tenim blakus.
— Tu, Teni, esi liels palaidnis, — viņa dusmīgi čukstēja draugam ausī.
— Esmu palaidnis, — Tenis piekrita un bēdīgi piebilda. — Pats nezinu, kas no manis iznāks. Varbūt zirgu zaglis.
— Nē, nē! — Sauce satraukti purināja galvu.
Kad Bērtulis bija atžirbis no "ģīboņa" un varēja atkal prātīgi runāt, ātri noskaidrojās, ka Tenis nezina šādus tādus vienkāršus rēķinus. Piemēram, cik ir divreiz pa pieci. Protams, viņš ātri apķēra, bet tūlīt atbildēt nevarēja.
Bērtulis izrādījās varens skolotājs. Ar skaliem un grābekļa zariem skaitīdami, reizinādami un dalīdami bērni vieglā rotaļā un jokos iemācījās visas galvenās rēķināšanas gudrības.
Bērtulis, uz lubas ar ogli rakstīdams, iemācīja bērniem arī pareizos skaitļu pierakstus.
Viņu varētu apskaust daudzi vēlāko laiku skolotāji, jo bērnus pēc tam pārņēma īsts rēķināšanas trakums. Visas malas tika aprakstītas ar skaitļiem, rēķiniem un burtiem, ka saimniecei nekas cits neatlika kā piedraudēt ar žagariem, ja pašmācības vienreiz nebeigsies.
Gadus trīsdesmit vēlāk daži no šiem Ķeveru mājas trakajiem rēķinātājiem un baļķu aprakstītājiem aizbēga uz Kurzemes hercoga Jēkaba kuģu būvētavām. Tur viņi pārsteidza pieredzējušus vācu un holandiešu meistarus ar savu attapību un rēķinu prasmi.
Tādā iznākumā stipra vaina bija Ķeveru Bērtuļa toziem pa jokam taisītajai rēķinu un attapības sacīkstei starp bērniem kalpu gala lielajā istabā.
Savu prasmi neviens no viņiem vēlāk neslēpa. Lika lietā un mācīja citus.
Bērtulis zināja atbildēt arī uz tādiem Teņa jautājumiem, kurus neprata izskaidrot māte un vecāmāte.
— Jau pirms simt gadiem kāds spānīzeru kuģis apbraucis zemei apkārt, —Bērtulis stāstīja. — Braucis ne pa malu. Zēģelējis uz priekšu pāri malai un tur cauri pa apakšu ticis atpakaļ. Visur ūdens un zeme tāda pati kā te. Visa zeme esot liela liela apaļa lode, brīvi lidinoties gaisā, nekur nepiemezdamās, kā gaisā uzmests akmens. Saule un Mēness, kā redzat, — viņš paskaidroja, — arīdzan ir apaļas un lielas lodes, kas karājas gaisā tālu tālu no mums.
Tenis lūkoja saprast tādu visas pasaules lidināšanos, bet galva neklausīja. Bērtulis atzinās, ka arī viņam esot grūti to apķert, bet vīrs, kas to stāstījis, bijis vecs, gudrs jūrā braucējs, kas jaunībā brīnījies, kāpēc kuģis, iziedams jūrā, pazūd it kā aiz kalna. Beigās paši mastu gali paliek redzami, līdz arīdzan tie nogrimst jūrā gluži kā aiz pasaules malas.
Pavasara pusē saimniecei Barbarai atskrēja dēls. Bērtulis par to bija varen priecīgs, ka Tenim sametās vai skaudība un greizsirdība.
Kad Barbara uz brītiņu iedeva Zanei paturēt mazuli, vecāmāte paplikšķināja tam pa dibenu un sacīja:
— Spēka zāle! Spēka zāle! Audz lāča stiprumā, čūskas viltībā, kadiķa sīkstumā!
Tenis brīnījās, kā tādam mazam var novēlēt lāča stiprumu. Vai no tāda maza kamoliņa jebkad var iznākt tēvainis, kas mērotos ar lāci.
To viņš atcerējās pēc dažiem gadiem, kad mazais Jānītis kā pelēks kamols vēlās viņam līdzi uz ganiem un bija aumaļ priecīgs, ka aitubars no viņa bēga.
Pamazām vien šaisaulē notika brīnumu lietas. Ari viņš pats bija kļuvis raženāks un izstiepies garumā.
8.Vilkaču sila vilinājums
Zane, Līze un Tenis bija ilgu laiku mituši lielā meža līkumā. Tik tālu no citām mājām, ka vienīgi pašos dzedrākos vakaros varēja tālumā sadzirdēt gaili dziedam vai suni rejam. Cik mežs liels, briesmīgs un visādu nešķīstību pilns, to viņi uzzināja pēc iznākšanas no brūkstalām un silavām.
Rudeņos, ziemās un pavasaros, daudzos iekšas darbus darot, gan kalpa sievas, gan saimniekļaudis allaž stāstīja par dienā pieredzēto un uzdzirdēto vai pārrunāja agrāk saklausīto.
Bieži runas iegriezās par vilkačiem un Vilkaču silu. Tenim runas šķita jo sevišķi aizraujošas tālab, ka viņi nesen kā no Vilkaču sila stūra bija iznākuši klajumā.
Daudzi stāstījumi izklausījās pēc brīnumu pasakām, bet šis tas likās ari gluži ticams.
— Pasaulē tā nu ir, — pārliecinošā balsi vēstīja Trīne, — ja cilvēks uzkāpj ar kāju uz Vilkača āderes, viņš pazūd bez ziņas un miņas, it kā tāda cilvēka vispār pasaulē nebūtu bijis. Ļaunos laikos ādere kustas. Var piešļūkt pie goda ļaužu mītnes. Tad cilvēki piepeši pazūd, paši nesaprazdami, kas noticis. Dažs pēc desmit, divdesmit gadiem atronas, kad citi viņu vairs nepazīst, meklē savu mitekli, cits uz mūžu mūžiem paliek sastindzis āderē vai akacī kā veca sieksta.
Re, Olūksnes pusē pirms dažiem gadiem tā noticis. Muižas kalps vienā dienā apskatās un redz, ka sētā viss savā vietā: ļaudis ar tīrumā, gana lopus, vāra putru. Otrā dienā vairs nav ne cilvēku, ne lopu. Mājas tukšas kā izslaucītas. Neviens nav redzējis ne aizbraucam, ne nomirstam…
— Vai nu bēgulis kādam vēstīs, ka taisās sprukt projām no kunga valga, — kāds iebilda. — Par to tak pienākas kakla tiesa.
— Tie cilvēki nebija bēguļi, — Trīne iebildumu apstrīdēja. — Kungs piešķīris lielāku zemi, uz divi gadi atlaidis nodevas. Varēja dzīvot kā bajāri. Kāpēc lai tie bēgtu?