Tajā pašā āderē vienlaik pazuduši arīdzan trīs karakalpi. Jājuši pa pagastu, alu prasīdami, solījušies muižā pārlaist nakti. Sperlings vai kāds tur kungs viņus gaidījis, aber tā ij nav sagaidījis ne tovakar, ne citu laiku. Viens karakalps bijis vaivoda māsēns, tālab šis paģērējis fogtam meklēt dienu un nakti. Ošņājušies līdz pat meteņiem pa visu novadu, ij mūsu Felsbergu tincinājuši. Nekā. Cilvēki ar visiem zirgiem kā ūdenī iekrituši. Līdz šai dienai nav atrasti.
— Vai tā ādere zirgus ar ņem? — iejautājās kāds kalps.
— Kā redzi, — Trīne attrauca. — Ij spalva pakaļ nepaliek… Mana vecāmāte stāstīja patiesību kā dīvu pasaku par kādu notikumu viņas jaunībā. Piepeši ciemā kā no zemes uzradies puisis, ko neviens nav pazinis. Skaists kā bilde, tikai tā vecmodīgi apvilcies: ar garu svārku un lielbrieža ādas pastalās. Prasījis pēc Dakstu Daces. Daksti vēl stāvējuši piekalnē ar cauriem jumtiem. Daces vārda nevienai meitai pagastā nezinājuši.
Šis aizgājis Dakstos. Pazinis ij riju, ij kambari, ij šlaupstu. Cilvēki visi sveši. Šis sācis kā pērkons pirēties: ko mānot, kur Daci likuši, Dace vēlējusi viņam atnākt pēc kungu dievvārdiem, lai dodot Daci — saderētu līgavu, citādi padarīšot galu.
Ļaudis satraukušies, dzīrušies nelaimīgam dēlietim palīdzēt, līdz kāds saklaušinājis, ka viņā pagasta malā kāda saimnieka mājās nabagu galā dzlvājusi vecava vārdā Dace, kurai jaunībā bez ziņas un miņas izgaisis līgavainis. Redzēts ceļā uz viņas māju Dakstos, pēc tam kā akā iekritis. Velti izmeklējuši.
Dace aiz sirdsžņaugām tapusi prātā viegla. Mājas panīkušas, atdotas citiem par renti. Pate Dace nonākusi žēlastības maizē pie tā saimnieka dēliem, kurš jaunībā arīdzan uz to balto daiļuvīti cerējis. Ļaudis tā ir nosprieduši, ka jaunais puisis uz mirkli iegājis viņsaules takā, mazu brīsniņu pazudis no pasaules. Kad atkal atgriezies šaisaulē, pagājuši simt gadi. Kur pa to laiku mitis, nemācējis pateikt. Mazu brīsniņu pabijis tādā kā spulgā pļavā, kur lielas villaines plivinājušās, svešzemju putni čiepstējuši.
— Kur tas puisis palika? — Tenis nespēja novaldīt ziņkāri.
— Ātri vien nomira, — Trīne atmeta. Un piebilda: — Ko ta šis itaisaulē bez savas Daces būtu veicis? Ļaudis viens otram Debesu nolemti līdz ar dzimšanu. Ja saiet kopā, dzīve rit, ja misās — dzīvīte pagalam.
To dzirdot, Tenim savādi šuršuļi pārskrēja pār muguru. Likās, ka Trīne to saka par viņu un par Sauci. Ja saies kopā, būs labi, ja nesaies, — mūžs postā.
— Tad jau tas kungs, kurš aizviņgad Gulbinas ceļā bez miņas pazuda, pēc simt gadiem arīdzan savas Dorotejas taujās, — teica Repuļu Dāvis, kura dēls dienēja muižā pie Felsberga.
— Kas to lai zin, — Trīne gudrā viszines balsī novilka un tūliņ mala savas pasaku dzirnas tālāk. — Vek, Bērtulis pauda par kuģošanu zem zemes. To kuģu vīri skaidrā prātā piedzīvojuši. Tā izklausās vēl lielāka pasaka, aber jātic vien ir. Ja tu, cilvēks, neticēsi otra pasakai, tā ij pasauli nesapratīsi. Visur pats neizstaigāsi, visu neaptaustīsi. Ij tas nepalīdzēs. Puisis, kurš viņsaulē pabija, gudrāks no tā netapa. Vienīgi citi saprata, ka šim kas nebūt galvā mižģējies…
Pēc Viņpasaules teikām pienāca stāsti par vilkačiem.
— Aizviņu ziemu es savām ausīm mežā dzirdēju vilkača aurus, — teica Repuļu Dāvis. — Parasto vilku gaudas nācies dzirdēt vairākkārt. Kad vilku tēvs palaiž savu stabuli, tad skaņa nāk kā no ērģeles. Vilkača kliedziens ir pavisam cits. Ne tuvu kā vilkam: "Mēg! mēg! Auvā, auvā!" Bail klausīties. Ausīs duras.
Viņgad Vilkacis pēc Dormuižas kunga un suņa noriešanas atstājis glumus vēmekļus. Kādi desmit cilvēki tos redzējuši. Tās tak nevar būt tukšas pasakas. Vai tad visi melotu?
— Ko Bērtulis saka? — Tenis taujāja.
— Ko saka? — Dāvis rūca. — Lai cilvēks brauc kač pa zemes apakšu ar kuģi, viņš nekādi nesapratīs, kas notiek tepat tuvumā, ja tas noslēpts cilvēka acīm un ausīm. Nekāda cita prāta mums nav kā redzēšana un dzirdēšana…
— Vēl var aptaustīt, — Tenis iebilda.
— Nūja, — Dāvis piekrita. — Tas ar' viss. Citus gaņģus, kuros staigā murgi un jodi, cilvēks samana tikai retu reizi, kad prātā paveras caurums uz viņsauli vai uz vaidelaiša laikiem un likumiem.
— Ir tādi cilvēki, kuri skata lietas citādi nekā prasti ļautiņi, — sacījumu atkal pārņēma Trīne. Viņai nepatika, ka Dāvis grasās celties viņai pāri ar nesaprotamo lietu saprašanu.
— Ko tu, Dāvi, tik tālu spried, — viņa apsauca sāncensi. — Vai tad tavs Indriķis, ar kungu pa sila vēri staigādams, neredzēja dzīva vilkača pēdas, kas izbeidzās pie avotiņa. Par to muižā runā katrs bērns. Zāļu Made teikusi, ka suns pa gabalu jūt vilkača tuvumu. Viņam tāds spēks, ka cilvēks aiz bailēm dreb kā apšu lapa, suņi taisās vai nobeigties.
Viņmuižas ļaudis stāstījuši, ka redzēts vilkaču skrējiens ziemas laikā pāri laukam. Zvēri bijuši zirga lielumā, astes veselu asi garas, pēdas lāča pēdu platumā…
— Vai atceries, ka rudens tirgā pie Krustakroga vilkači nozaguši niknā vagara māsu. Aizgājuši kā vējš… —Dāvis iesāka.
— Ej, tu, dulbur! — Trīne viņu apsauca. — Nebāz kuili ar kaķi vienā maisā. — Tie bija stražņiki, poļu kungu kalpi no Lat- golas.
— Citi saka — vilkači, — Dāvis spurojās pretī. — Tirga sargs aiz bailēm bikses pieķēzījis…
— Nu jau gudrs, — Trīne viņu sabāra. — Bērnu ausīm tādas runas laid par biksēm…
Dāvis apkaunējās un vairs neteica ne vārda.
Trīne stāstīja par vilku, kas viņpagasta bandenieka sievai Bertai auzas vedot lecis uz vezuma, tad zirgam mugurā. Uzkliedzis: "Es lepni pajāšos!"
Zirdziņš, nabadziņš, aiz bailēm nesapratis, ko iesākt. Sieva gan sapratusi, ka jāpaliek mēmai, tikai otrā dienā izstāstījusi patiesību. Nav spējusi parunāt.