Pēc dažām nedēļām tas pats vilks ieskrējis kāda zemnieka sētā un saķēris sešgadīga bērna degunu. Labi, ka turpat bijusi māte. Ar maizes lizi uzšāvusi zvēram pa muguru.
Bērna degunam ne vainas. Šis vēl lūkojis mātei iestāstīt, ka vilciņš bijis labs, viņam muti nolaizījis.
Tādu ziņu dzirdot, Tenis trinās uz savas lāvas, seģeni līdz zodam uzvilcis. Nesaprata, vai sacīt, vai nesacīt par līdzīgu piedzīvojumu ar vilku. Toreiz māte un vecāmāte bija cieši piekodinājušas citiem ļaudīm par vilka laizīšanu nerunāt, lai viņu nenoturētu par muļķi. Pašas gan bija kaut ko teikušas.
Pēkšņi ierunājās Zane.
— Es ar' pazīstu tādu bērnu, kam vilks muti nolaizīja. Tepat mūsu kunga daļā. Mežā aitas ganot.
— Vai tad vucenu neaiznesa? — prasīja Trīne.
— Neaiztika ne avis, ne teļu.
— Tas tak nevar būt vilkatis, ja bērnus mīlē, — aizrādīja Dāvis.
—Vilkači nav bez mēra ļauni,—Trīne allaž likās zinošāka par
citiem. — Ja tie dzītos visus noriet, tad pa krūmiem cilvēku kauli vien mētātos. Ir daļa ļaužu, kuriem tie skrien par sargsuņiem. Vilkačus varot dzirdīt ar alu, kam piejauktas driģenes, tad tie esot varen neganti.
— Krūmu Made teikusi, —- atkal ierunājās Dāvis, kam dēls allaž pienesa jaunākās vēstis no muižas. — Teikusi, ka vilkači izkāpuši no vācu nocirstām svētbirzēm. Vaidelošu gari, kas slēpušies ozolu saknēs, iznākuši virszemē dievumu nest. Redzot tautu panicinātu, pārtapuši par vilkačiem un vilkatēm, kas baida bargus kungus un pārmāca.
Vakarēšanās, kad rēķinu un burtu mācīšana nenotika, bieži tika apspriestas vilkaču un citu mošķu izdarības.
Tenis un citi Ķeveru ļaudis ij zināt nezināja, ka viņus nupat nupat gaida bargs vilkaču notikums tepat Briņķu muižā.
Pirmo ziņu pievakarē Dāvim pateica krodznieka puika.
— Stražņiki notvēra pašu vilkati ar visu nazi. Aizveda uz muižu mocīt.
Dāvis pavēroja debesis. Jā, varēja būt, ka tuvojas vilkaču un raganu laiks.
Nākot mājās, viņam likās, ka aiz kalna meža līkumā pie krūmiem pavīd tāds kā pelēks zvērs, kā zirgs ar jātnieku.
Putenis griezās arvien negantāk. Drīz neko vairs nevarēja saskatīt. Dāvis kūlās tik uz māju pusi, par vilkaču tuvumu īsti neticēdams. Nebija ticis līdz otrajam kalnam, kad no muižas puses vējš atnesa tādas kā suņu vai vilku gaudas. Ap sirdi tapa savādi.
Tikko viņš iegāja Ķeveros, ari viņu sētas suņi sāka riet un gaudot. Skatījās uz muižas pusi, it kā no turienes nāktu kāda briesmu ziņa vai nelaba smaka.
Ap sirdi kļuva pavisam jocīgi.
Kad viņš par dzirdēto pastāstīja saimniekam un saimes ļaudīm, tie galvas vien grozīja. Patiesi, suņi rēja kā aizsvilušies. Pagājās uz muižas pusi, apsēdās pakalnē un ņēmās žvankstēt bez apstājas.
—Vajadzētu palīdzēt vilkatim izbēgt, — Tenis ieminējās.
— Kāpēc tā, dēliņ? — Zane vaicāja.
—Mēs uz mūžu taptu vilkača draugi, — Tenis atbildēja.
Līze bažīgi palūkojās uz dēlu.
Ne māte, ne dēls nezināja, ka šajā pašā brīdī Gotfrīds Felsbergs stāv aci pret aci ar vilkati Tomu, kas uzdevies par vilku karali Kaulaišu Krišu no "viņpuses".
Citi sagāja istabā, bet Tenis un Dāvis, apvilkušies kažokos, stāvēja pie klēts stūra, vērās vakara krēslumā un putenī, lūkodami saskatīt un saklausīt kādu jaunu ziņu.
Duksis un Rūcis, cilvēku tuvuma drošināti, pārrikšoja pāri pauguram un turpināja žvankstēt te mierīgāk, te negantāk.
Kad vējš pierima, no muižas puses atskanēja bises šāviena pluikšķis.
Gaudas no muižas puses pieklusa. Arī Duksis un Rūcis pārtrauca zvanīt.
Piepeši abi mājas sargi par jaunu ierējās tik spalgi un izmisīgi, ka Tenim gribējās skriet viņiem palīgā.
Tas nebija vajadzīgs. Abi drosmīgie rējēji bēga uz sētu, ko kājas nesa. Tikai tikuši blakus Dāvim un Tenim, apstājās un atguva balsi. Spalvas uz muguras abiem bija saslējušās kā sari. Riedami viņi brīžam pameta izbrīnētus skatus uz cilvēkiem, it kā nesaprazdami, kāpēc gudrie divkāji nenojauž, kādas šausmu lietas tur aiz diviem pauguriem norisinās.
Tikai pēc vairākām dienām Ķeveru ļaudis uzzināja, kā vilki atbrīvojuši soda kambarī ieslēgto vilkati, ar zobiem atplēsdami durvju sprūdu, kā izdzinuši no staļļa zirgu un mežmalā to saplosījuši.
Kur palicis pats vilkatis, neviens īsti skaidri nemācēja pateikt. Viens tiepās, ka uzlēcis zirgam mugurā, cits zināja, ka turpat pagalmā pārtapis par vilku un aizlēcis pa gaisu gaisiem. Repuļu Dāvja dēls Indriķis pastāvēja uz to, ka vilkatis paslēpies kunga zirgu steliņā un kaut kur tur slēpjas vēl šobrīd, jo viņš,redzējis Kaulaišu Krišu pie zirgiem ieejam. Ārā izskrējis zirgs viens pats bez jātnieka.
Pēdu dzinēji otrā dienā lūkojuši vilkati un vilkus izsekot pa pēdām. Diemžēl sniga sniegi un putināja, tāpēc pēdu izsekošana nevedusies. Skaidri sapratuši tikai vienu, ka Lielais sils pārlieku pilns ar vilkiem, starp kuriem mīt arī pats vilkatis, kas uzdodas par Kaulaišu Krišu.
Indriķis atklāja noslēpumu un tēvam izstāstīja, ka jau agrāk vilks bezmaz norējis kunga mīļāko suni Hloju, kad kungs lūkojis dzīt vilkača pēdas silā aiz Melnajiem laukiem. Tur brīžam vilka pēdas pārtapušas lopa nagos, te pārtrūkušas, it kā nešķīstenis būtu aizlidojis pa gaisu vai ieniris avotiņā. Lupstu Reinis arīdzan lūkojis dzīt vilkatim pēdas. Tāda pati vēja ķeršana vien sanākusi.
Tenim, visu to klausoties, modās arvien lielāka ziņkāre atrast slepenās meža takas un izdibināt vilkaču noslēpumus. Viņš bija meža mājās dzimis un audzis. Koki, krūmi, putni, stirnas, āpši un citi meža radījumi likās kā draugi, tādi paši savu taku minēji kā cilvēki. Vēl vairāk: liels klajums viņu baidīja, jo tur nebija kur paslēpties, nebija koka, kur uzrāpties, nebija zara, ko varētu izlietot par aizsargāšanās ieroci.