Pajumte atradās Briņķu muižas daļā. Muižkungs Felsbergs bija atgriezies no bēgļu gaitām un licis apjozt muižu ar stāv- mietu sētu. No Rīgas viņš bija atvedis meistarus, kas nodedzinātās kunga mājas vietā izcirta divstāvu ērbeģi ar daudzām istabām.
Sprukstu sētu ugunsnelaime nebija piemeklējusi, jo tā atradās viņpus upes, kas siriķu laikā bija ūdeņu bagāta.
Sprukstu saimniece Zete aicināt aicināja mitināties pie viņas. Būdama vārga, sieva divatā ar savu veco vīru nespēja tikt galā ar darbiem.
Rija, saimes kambaris, pūne un klāvs bija aizlaikus cirsti, nomelnējuši un veci, bet citādi tā nekas. Protams, ne jau nodegušajai Leimaņu sētai godībā līdzīgi.
Te Zane cerēja sagaidīt mājās vīru Dāvi vai kādu no brāļiem, bet nesagaidīja. Gāja runas, ka Dāvis kopā ar citiem leimaņiem ieņēmuši vairākas muižas un sākuši tās pārvaldīt, domādami, ka apvienotiem zemniekiem pienācis laiks atgriezt savu ļaužu godību. Diemžēl vietējie vaļenieki, gājēji un klaušinieki viņiem neuzticējās. Galu galā ļaunums vien iznāca. Poļi nostājās vācu kungu pusē un bargi sodīja karotājus kā karaļa varas pretiniekus un dumpeniekus.
Kādu galu ņēma Līzītes tēvs, Zane tā arī nekad neuzzināja. Šajā pusē neatgriezās neviens no viņa kara draudzes.
Sprukstos dzīve tecēja itin ciešami. Laikam jau vecajā sētā mājoja labi gariņi. Palīdzēja arīdzan tas, ka Zanei, svārkos un kažokā iešūtas, glabājās sudraba markas un dālderi.
Ar Sprukstu saimnieces ziņu Zane salīga kaimiņpuisi par kalpu. Tas izrādījās labs meistars. Palīdzēja ne tikai tīruma un pļavas darbos. Sakrāva jaunu krāsni ar lieliem akmeņiem vai līdz griestiem. Mazās lūkas vietā istabas dienvidu galā izgrieza četrreiz lielāku, ielika tur krustu un aizvilka caurumus ciet ar taukos mērcētām cūkas pūšļa plēvēm. Nu telpā ietika daudz vairāk āra gaismas. Skaidrās ziemas dienās saulīte skaisti iespīdēja istabā, ka aiz prieka nevarēja ne atskatīties. Siltākās dienās, kad no plēves nokusa sala vižņu piesalums, Līzīte aiz priekiem lakstīja kā telēns un klaigāja:
— Vasariņa! Vasariņa! Istabā vasariņa!
Tāds saules spīdums bija Līzes visskaistākās ziemas atmiņas, sevišķi tādās reizēs, kad māte sēdēja pie kājminamā ratiņa, šķina linu kodaļu, ritināja pavedienu un soļa ritumā dziedāja poļu kara- puišu iemācīto meldiņu ar pašas sacerētiem vārdiem:
Cūkas drikos, cūkas drikos, Sivēniņi rāceņos. Ejta, bērni, dzenat laukā, Lai neposta labumu.
Dejas dziesma, ko bija atveduši poļu karavīri, ļaudīm patika. Kad atnāca meitas un puiši no Pērļu ciema kopā vakarēt un Sprukstu kalpa puisis Lumstu Jēcis palaida vaļā savas stabuļu dūkas, ar kāju piesizdams klabatas, tad sākās tāda lekšana, ka bail skatīties. Vecā Sprukstiene bārās un smēja: "Ak, debestētīt, kāda traka tā polka! Nesamin bērnu vai prēslīcu! Ij guns akmini var nogāzt no krāsnsaugšas." Istaba līgojās no tāda jandāliņa.
Lai gan kārtējie lielie un mazie kari bija ņēmuši daudzas dzīvības, un pa ceļiem vēl klīda siriķi un visādi glūniķi, jaunie nedomāja gauži un gari sērot. Jautrība viņiem ļāva atgūties spēkā un cerībā.
Līze vēl atminējās, ka Sprukstos uz augstajiem krāsnsakme- ņiem kaltējās lielas skalu buntes un smaržoja pēc priežu meža. Pie sienām karājās kumelīšu, vērmeļu, madaru, vīgriežu un daudzu citu zāļu saišķi un baltas linu kulītes, kā jau kārtīgās mājās pienākas, kur ļaudis gatavi cīkstēties ar sērgām un miesas kaitēm.
Gan Zanei, gan viņas meitai te patika, bet liktenis vēlreiz pret viņām sazvērējās.
Kādu dienu no tāliem ciemiem Kurzemes pusē atgriezās Sprukstu saimnieku dēls Ludis, kuru bija domājuši karos nokautu. Pārnāca ar viņnovadā nolūkotu sievu. Līdzi tuntuļoja mazs puika, un sieva atkal stāvēja gaidībās.
Sprukstiem bija pienākušas prieka dienas, bet Zanei ar Līzi— raizes, jo vajadzēja meklēt jaunu mitekli. Saimniece gan viņas projām nedzina, bet Zanei netikās būt citiem par maisekli. Tapt par Sprukstu kalponi viņai nenāca ne prātā, to nepieļāva dzimtas gods.
Pavasari viņa kopā ar Līzīti apstaigāja tuvākos ciemus, aizgāja ij līdz Ausalu pelnu čupiņām. Meklēja padoma.
Ceļā satika muižas puisi. Izstāstīja savu vajadzību.
— No Felsberga daļas prom tu nedrīksti iet, — muižas puisis viņu biedināja. — Tāds tagad likums.
— Ko iesākt? — Zane bēdājās.
— Ej uz Gaiķiem, — viņš pamācīja.
— Ko tur?
— Esot brīvs vaļinieku kambaris.
Zane smagi nopūtās. Ilgi domāja. Kur palikusi viņas Laimīte? Kur Debesu Tēva prāts? Vai lai viņa ietu vaļenieku pirtiņā?
— No muižas daļas ārā nelon iet,— puisis atgādināja.
"Un tas arī vēl," Zane sūri domāja. "Vai vēl zemāk būs jākrīt? Agrāk Leimaņi pakļāvās tikai novada kungam, par vietējiem vāciešiem nelikās zinis. Vai tas viss būtu zudis līdz ar mantas zaudēšanu?"
— Esmu leimaniete,—-viņa sacīja.
Puisis saminstinājās. Leimaņi, protams, bija brīvļauži, augstāki par muižas kalpiem un klaušiniekiem, tāpēc viņš nepratās atbildēt, tikai vēlreiz minēja par Gaiķiem, piebilzdams, ka kambaris tur esot paliels un vēl gluži labs, saimniece veca labiete un saimnieks rāmas dabas vīrs, kam mežos pussimts bišu koku un palieli tīrumi. Dēli karos paklīduši, bet meitas izprecētas.
Tās pašas dienas pievakarē Zane kopā ar Līzīti aizgāja uz Gaiķiem.
Vecā Gaiķu saimniece patiesi izrādījās goda pratēja. Viņa atminējās Ausalu leimaņus un palepojās, ka pazinusi gan Zanes tēva brāli, gan māsas.
— Tie visi tikuši ļaudis, — viņa sacīja. — Tādus goda zinātājus es ar labu prātu raudzītu. Nāciet, dārgie labieši, pie mums!