Un Zane atkal stāstīja meitai savu jaunības stāstu, ko Līze bija klausījusies vismaz reižu divdesmit.
— Lai kādi ļaudis bijām, tagad esam vaļinieki, — viņa nobeidza. — Ko tev, sērdienītei, dižoties un gaidīt. Ij es — lielu ļaužu bērns — ilgi nebokstījos. Cilvēka vērtību ceļ tikai stipra dzimta, kas paliek aiz tevis. Kas gan šai saulē ir lielāks prieks, ja ne tas, kad divi cilvēki saiet kopā un iegrimst viens otrā kā pilnūdeņu upītē. Vai tu no tā bīsties?
— Nebīstos, — teica Līze, lai gan viņai tirpas pārgāja no galvas līdz kāju pēdām aiz mātes savādajiem vārdiem.
Zane turpināja savu:
— Katrai meitai Likteņa lemtais laiks pienāk. Tas jāsaņem ar godu, bez tītības. Labiešu pēcniekiem nav ļauts palikt ceļmalā kā tukšiem sausziežiem… Kad es derējos, tēvs stāvēja duru priekšā ar zobiņu rokā, tērpies bruņu kreklā. Pie pavadas dūkanbēris. Aiz muguras balta debess. Vīramāte teica man spēka vārdus par Saules koka zariem. Viņas stāja bija kā īstai novada lielkunga atvasei, kas nelaužu netiklības nepazīst… Mūsu tālie vecie tēvi, kā esmu tev gādināt atgādājusi, ņēma no sava novada bajāriem nodokļa metekli, ko tagadiņ vāci ņem no mums. Daudzi labieši mūsu vectēvus cēla godā darba un tikuma dēļ, ne dēļ zobiņa bieda…
— Vai viņi nekad nevienu nešaustīja ar pātagām? — Līze iejautājās.
— Ar pātagām? Nē, meitiņ. Pašu kungi bija labi kungi. Ar ciema ļaudīm nerējās. Sliņķim deva, kazi, mazāku daļu, ne vairāk. Tā viņu bēda. Vaļīgi turēts cilvēks aizmirst goda. Nonicina labdarus, toties tāds ceļ godā bargus, uzstājīgus ļaundarus. Tā, meitiņ, ir mūsļaužu lielā bēda, kas nesa un nesīs vēl daudz posta mūsu zemei…
Zanei bija laba atmiņa. Viņas vectēvs Ķelpju Juris bija vedis laika rēķinus pēc katoļu laika skaitījuma. Pratis stāstīt, ka pats dzimis 1460. gadā pēc Kristus. Šo skaitli viņš bija iecirtis Ausalu mājas aplodā. Vectēvs pieminēja, ka pasaulē nācis apaļus piecdesmit gadus pēc lielās Grīnvaldes kaujas, kur poļu, leišu un krievu pulki kopīgiem spēkiem sakāvuši vācu ordeni, atdodot daļu brī- vestības un tiesību arī kuršu ķoniņiem.
Vectēva bērnībā Zemgalē vēl dzīvas bijušas atmiņas par zemgaliešu lielkungiem Gaidi, Viestartu un Nameju, par Sidrabenes pili un tautas gaužo gājumu prom no savām sētām, prom no tēvu zemes un saviem novadiem.
Kad Zane stāstīja par Ausalu godību, atgādinādama, ka leimaņiem arī vācu laikā nebija jāmaksā nodevas, ne arī jāiet klaušās, toties jātur gatavībā kara zirgi, bruņu krekli, vairogi, pīķi un zobeni, Līze pajautāja:
— Viņi kalpoja vāciem?
— Jā, meitiņ, — Zane atbildēja un smagi nopūtās.
Arī meitai kļuva smaga sirds. Bet cilvēks laists pasaulē ne jau lai bēdātos. Viņa apsviedās un mīlīgi sacīja:
— Iesim ķekatās uz saimniekmāju.
— Tā ir prātīga valoda, — māte uzslavēja.
Līze atvēra tīni, kur glabājās goda drānas. Māte aizdedza skalu. Nu varēja redzēt, cik koši mirdz uz goda drānu piedurknēm krāsu raksti, cik spoži zvīļo vainadziņu rotas.
Meita ietērpās drānās. Māte viņu vērtējoši aplūkoja. Sirds iedrebējās par savu lolojumu. Šķita pārlieku daiļa un iekārojama.
"Kas par daudz, tas par ļaunu," viņa nobažījās. "Labi, ka sirotāju kļuvis mazāk."
Tūlīt domas pagriezās uz gaišo pusi. Vai Gaiķu Gatis noturēsies, tādu nedabūjis?
— Varbūt apjozties ar sievas jostu? — Līze šķelmīgi jautāja.
— Ujā! Blēņdare! — Zane apsauca. — Domās vēl, ka esi šķeista.
— Ha! Lai domā! Puiši jākārdina, māmulīt. Tu esi pārlieku veclaicīga.
— Rimsties, auša!
-—Kā tu pagājušos būdeļos dziedāji: "Visu gadu kauniņš bija, nu bez kauna šovakar."
Zane pasmaidīja, tad nopietni sacīja:
— Tu man esi vienīgā…
— Ha! — Līze atsmēja. — Tu man arīdzan vienīgā.
Saimniekmājas pagalms jau bija nomīdīts. Reksis ieslodzīts
klētī, tikai galva pa kaķa caurumu ārā. Rūca, bet nerēja. Istaba pilna gaismas, valodu un cita trokšņa.
Zane ar dūri pieklauvēja. Viņai mugurā bija garš kažoks ar garu baltu vilnu uz ārpusi, galvā linu kule ar izgrieztiem caurumiem acu vietā. Lūpās iekniebta "poļa" ūsa no lina, rokā lapaina bērzu pirts slota pilna ar sniegu.
Līze bija tērpusies tautu meitas goda drānās, vienīgi seja izrievota melnām rievu vagām un galvā virs vainadziņa rēgojās divi brūni vilkavāļu ragi.
Līdzko viņas atvēra durvis, dejotāji aprāvās, lācis priekā ierēcās un sāka rupjā balsī dziedāt:
Ko budēli vēlu nāca?
Ko pa krūmiem grābājās?
Budēlīšu mātītēm
Ceļā tika radibiņas.
Par atbildi pacēlās pirts slota, un lācis tikko paguva paglābties no pēriena. Tikai sniegs un sakaltušas bērza lapas nobira pār viņa pelēcīgo govsādas galvu.
— Es nav badelis, es ir poļu pans, — ūsas kustinādams, smalkā balsī svepstēja baltgalvainais ķēms.
Lācis pa tam paspēja jau pielavīties pie Līzes.
— Kāds skaists ragainis! — viņš jūsmoja. Tūlīt slota nošmaukstēja viņam pa muguru.
— Nekāro, medus zagli, pēc mana kalpa! — ūsainais pans sauca smalkā sieviešu balsī.
— Vaivod, vai tavs velniņš prot kādu dziesmiņu? — taujāja vecā Gaiķene.
— Prot.
— Lai nodzied! Lai skaita! — sauca budēļi. Līze nolieca galvu un bēdīgā balsī sacīja:
Nedod, Dievs, es negribu Visai daiļa tēva dēla. Visai daiļš tēva dēls Kājām mina līgaviņu.
— Au, au! — atskanēja izbrīnās sauciens. — Vai tu esi tautu meita?
— Tautu meita.
— Kālab tev ragi?
— Ragainās labāk patīk puišiem. ♦