Zanei bail palika par meitas drošo runu, tāpēc viņa sagrāba ragaini aiz rokas, izrāva plāna vidū un sāka dziedāt pati:
Ar kauninu vakar biju, Ar kauninu rītā būšu, Bez kaunina vien tik biju Saules griežu vakarā.
Gaiķu saimniece Sūre nostājās viņai pretī un teica:
Tiesa, tiesa, ne meliņi Vecu ļaužu valodiņa: Lielā naktī meitas jāja Raganās, vilkacēs.
Zane nevarēja palikt parādā. Viņai prāts tā vien pinās ap savu vectēvu bramanību.
Kas tā tāda diža seta Aiz kalniņa lejiņā? Tai sētai treji vārti, Visi treji sudraboti.
Jaunajiem tāda sacīšana likās par nopietnu, tāpēc viņi uzsāka gājuma dziesmu.
Ciku, Čaku zakīts lēca No krūmiņa krūmiņā. Tā čikāja ķekatnieki No ciemiņa ciemiņā.
— Ujā, ujā! — sauca Sūre. — Kur tik ātri jāskrien? Vai deguns tev nerāda, ka puscūķis krāsnē?
— Ejam avelēs! Ejam avelēs! — sauca lācis, kas nebija neviens cits kā Gaiķu Gatis. Lāča ādā viņš jutās daudz brīvāks un drošāks Līzes priekšā nekā ikdienas ģērbā. Sataisījis rupju lāča balsi, viņš skandēja:
Tautu meita, Saules meita, Tavu smuidru augumiņu: Tu, te priekšā līgojot, Dari puisim traku galvu.
Līze nepalika parādā. Viņa kā lūgšanā un teica:
Es velniņš — bēdu brālis Visi mani nicināja: Pērkons spēra rijas krāsni Apakš mana tupējuma.
notupās uz klona, saņēma rokas
Vilciņam, jēru zaglim, Ciema meitas zeķes ada; Lācītim, medus kāpim, Šuva brūnu kažociņu.
— Celies, velniņ, ņemu tevi par sievu! — sauca lācis. — Tad pērkons tev pa dibinu nespers.
Būdeļi smējās locīdamies. Pēc sena ticējuma tas, kurš būdeļu vakarā ierunājās par derībām, visus būdeļus aicināja uz kāzām.
— Lācis ir Gaiķu Gatis! — sauca puiši. — Turiet pie vārda! Lai derās Ūsiņa dienā, tad zirgi nesprāgs.
Atkal istabu pāršalca smieklu brāzma.
Pa tam Gaiķu saimniece Sūre kopā ar saimniekpapu Bērtuli bija izvilkuši no oglēm dzelzs plāti ar puscūķi un nolikuši uz gludā plienakmens aiz krāsns. Grieza to gabalos un lika uz koka lizītēm.
—- Še, Līze, tev viena lizīte, — kāds lūkoja jokot. Neviens nelikās to dzirdam, novērsās no runātāja. Tā teikt varēja tikai muļķis, kas neprot goda. Lai bija zemei gājuši pāri kari un posti, ļaudis glabāja bāliņa nepazemošanas tikumu.
No aizkrāsnes, uz lāvām tupēdami, bērni vēroja budēļus platām acīm. Divas lielākas meitenes no Pērļupes laukiem palīdzēja saimniecei, nesdamas apkārt māla bļodas ar vārītiem zirņiem. Pie katra apstājās, lai tas pagrābtu pa saujai, un novēlēja:
Apaļīgi kumeliņi, Mīksti, silti cālēniņi.
Gaiķu Gatis, kas uz ēšanas brīdi bija atmetis pār plecu lāča purnu, papildināja:
Melni auni —jēruliņi, Sirmi taksi — kucēniņi.
Līze viņam brīdinoši pakratīja pirkstu.
— Būdeļtēvs, poļu pans, tevi par to var nopērt, — viņa brīdināja. — Es piepalīdzēšu!
— Lai per! — Gatis bezbēdīgi atmeta ar roku.
Pēc cienasta saimniece, citiem piepalīdzot, piesēja puišiem mugurgalā astes — kuplas pirtsslotas, meitām ap galvu apsēja baltus linautus.
Tad visi sastājās aplī, veidodami kazu dārzu. Vidū bija jāstāv kazām-meitām, ārpusē — puišiem-vilkiem.
Gatis paguva iečukstēt Līzei:
— Tu būsi mana kaza, nebēdz no manis.
Līze klusēdama pamāja ar galvu piekrišanas zīmi. Sievas pamanīja viņu sarunu un tūlīt sauca:
— Nečaukst pa kaktiem! Līze, vidū ar visiem ragiem. Tu vilku nobadīsi kā kucēnu.
— No vilka bēgdama, nekrīti uz lāci! — sauca puiši. — Viens te tāds puslācis staigā.
Līzi un vēl divas meitas iebīdīja dārziņā. Viņa jutās laimīga un iztrūcināta. Manīja puišu vēlīgās acis, sievu kluso greizsirdību un prieku. Viņa uzspieda stingrāk uz pieres savu ragaino vainadziņu, palūkojās uz savām baltām zeķēm un goda kārtas rakstiem, un sirdi caurskrēja saldas baiļu trīsas.
Skic, kaziņa, lapiņās, Ne es tevim lapu liedzu, Tik tu pati piesargiesi No tā meža junkuriņa.
Vilki skraidīja apkārt dārziņam un taujāja pēc saviem vārtiem uz vilku vārda. Beidzot vārti atvērās. Gatis metās pie savas kaziņas turpat vai nogrūzdams zemē citu kazu. Līze tādu lēcienu bija gaidījusi, izspruka ārā. Vilks palika ieslēgts dārziņā. Līze, slēpdamās aiz krāsns stūra, līksmi lūrēja uz Gati. Pēkšņi vilks ar varenu lēcienu, bezmaz pret griestu baļķi atsizdamies, izkļuva no sprosta un bija viņai klāt. Saķēra ap vidu un piespieda lūpas pie vaiga. Salds drebulis pārskrēja augumu. Patiesi likās, ka īsts vilks tūlīt sāks viņu ēst. Jaunuve aiz satraukuma tikko spēja noturēties kājās.
Rotaļnieku dārziņš turpināja griezties, dziedātāji, uz viņiem raudzīdamies, jautri dziedāja:
Vilciņš kazu saplosīja, Vilciņš kazu saplosīja Smalkā kārklu krūmiņā…
Līzei likās, ka Gatis patiešām saudzīgi un mīļi saplosa viņas sirdi. Viņi kopā iestājās aplī un dziedāja dziesmiņu citai kazai un citam vilkam.
Mālavēru puikas, aizkrāsnē uz lāvas sēdēdami, sarunājās. Mazais teica lielākajam:
— Nesaplosīja gan. Kaza palika dzīva.
—Pagalam, pagalam smukā kaza,—lielākais kaitinājās.— Viņš aizvilks sev līdzi uz mežu. Tu redzēsi. Gatis ir vilks, Dieva suns.
Pēc rotaļas saimniece atnesa grozu ar gariņu maizi, kas trīs naktis bija stāvējusi veļu mielastam. No zemākā groza gariņi bija mielojušies, bet augstāko atstājuši šīszemes iemītniekiem, iedodami līdzi savu svētību.
Sakaltusi doma smaržoja pēc paegļu dūmiem un rudziem.
Pēc veļu maizes nobaudīšanas vajadzēja sēsties pie saimes galda, kas pa deju un rotaļu laiku bija izņemts no plāna vidus un nostatīts sienmalē. Nu sastatīja āžus un uzlika tiem virsū plāti, kas bija darināta no ēvelētiem dēļiem.